Komentāri

Tieši tāpat padomju laikā mēs pagalmā iemācījamies krievu valodu un sanāksmes bija krievu val. Tagad viss otrā grāvī angļu val. Latviešu valoda paliek aiz abām valodām.

Mani bērni dārziņā labi krieviski iemācījās skolā angļu valodu mācās ideāla kombinācija.

Galvenais, lai ieliktais angļu valodas pamats nerada tieksmi savu latviešu valodu ieslaucīt vēstures mēslainē! Diemžēl, bet pašlaik tieši tā notiek ar vispārēju varas, masmēdekļu, ierēdņu,valodnieku un “kultūras”cilvēku sajūsmas pilno atbalstu. Piemērus jau varētu minēt bezgalīgi daudz, bet domāju, ka bīstamā robeža jau ir pārieta, mūsu valoda iet pa skuju taku. Atlikusi naiva cerība, ka es kļūdos.

Kārtīgi izkopt valodu nav iespējams netrenējoties. To var darīt mājas apstākļos, ar nosacījumu, ja blakus ir cilvēks (-i), kas spēj radīt nemateriālu vielu, no kuras savukart rodas valodas aizmetni augošie uz daudzvedīgas valodas labības lauka. Svarīgs ir attieksmes tilts starp runātāju un klausītāju, tiem kas piedās komunikācijā un attīsta savas verbālās spējas. Vai tad tā var būt tikai mātes valoda? Vai tā nevar būt arī tēva valoda. Bez tam ir liela valodu daudzveidība un to apguve ir dažāda un katram sava individuālās iespēju potences robežās – vienam smadzenes spēj uztvert analītisko, citam pietiek ar redzes atmiņu, citi vadās pēc dzirdes, citam dodiet sintētisko, citam pietiek ar to, ka nokļūst valodas vidē. Dzimtās valodas nabadzība ir vairāk manāma bilingvālā vidē, kur viena ir dominējošā, otrā tai pakārota vai pat abas dominē un katra ar savu raksturu. Šādā vidē notiek valodas vienkāršošana. Informācija tiek nodota tās ņēmējam ātrāk – ar īsinājumiem, svešvārdiem un citiem piejaukumiem, jo abas puses neatsakās no savas valodas, kā arī otru kā nākas nepārvalda. Nevajadzētu tik lielu uzsvaru likt uz lielajām valodām, bet atbalstīt mazās, vidēji lielās – palīdzot izlīdzināt valodas nevienlīdzību, vienlaicīgi sekmējot citu nelielo valodu nostiprināšanos. Tādā veidā arī palīdzot sev. Latviešu valodas sarunvalodā visu ko var izteikt. Lielas variēšanas iespējas var veikt pat ar vidēju valodas zinības līmeni. Ar bērniem protams ir jārunā, lai gan citreiz šāda runāšana tiek pārprasta un, ja audzināšanas procesā tiek iesaistīts psihologs, tad tas sarunām pieliek punktu, jo bērnam liek izvēlēties ar ko runāt, par ko runāt. Agrāk tas bija pašsaprotami runāt ar vecāku (-iem) un pareiza, atbalstāma rīcība. Pēc psihologu apmeklējumiem bērns (-i), tiek pārorientēti un tiem zūd sapratne, pamats. Apmaldās sevī un sāk sekot līdzi svešām, ārpus ģimenes instrukcijām, kas stipri apgrūtina veselīgu saziņu. Rezultātā valodas attīstība tiek bremzēta. Skatīties filmas, mulfilmas gan varētu latviešu valodā, bet tulkojumu ir ļoti maz. Bērni skatoties filmas mājas apstākļos izvēlas angļu, bet ja dzīvo krievu vidē – vairums bērnu izvēlas filmas krievu valodā. Pārējās svešvalodas izmanto daudz retāk. Iespējams, ka finansiālais atbalsts valsts valodai ir visai pašvaks, ar ko saistīta bērnu orientēšanās uz citu valodu netulkotiem informatīvajiem materiāliem, it sevišķi – audio un video materiāliem.

Vāciski arī var runāt par seksu, franciski arī viegli un atraisīti. Arī krieviski var, un pat lietuviski un igauniski var runāt par seksu, kas nav kompleksu mākti. Tikai latviešu valodā laikam pat nerātnās tautas dziesmas dažam labam liek sarkt un svīst – tas tā, pašieceltais ekspert!

Cik tomēr kolosāli, ka jauniešiem tagad ir iespēja ne tikai mācīties valodas, bet arī atrast tām reālu pielietojumu dzīvē – mācīties citā valstī, strādāt, palikt tur uz dzīvi pavisam, tad pārdomāt un atgriezties, atkal pārdomāt un aizbraukt un t.t. PSRS laikos pat svešvalodu speciālistiem (tulkiem, skolotājiem, pasniedzējiem) tikai retajam bija tā laimīgā iespēja kaut vienreiz mūžā aizbraukt uz valsti, kuras valodu un literatūru viņi māca. Ar vācu valodu bija mazliet vienkāršāk, jo bija VDR, bet angļu vai franču valodas tulki un pasniedzēji uz ārzemēm tika retais. Atjaunotajā brīvvalstī ir gan plusi, gan daudz mīnusu, taču viens no neapšaubāmajiem plusiem ir atvērtās robežas un iespējas, ko tās sniedz!

Labāk vispirms iemācīties pareizu latviešu valodu (Enzelīna) un atmest okupācijas laika muļķības kā piemēram “pazvanīt”, pīrāgi speķa, “ieekanomēt” utt.