Foto – Gunārs Janaitis

Latvijas Nacionālajā operā (LNO) sagaidīts viens no sezonas intriģējošākajiem jauniestudējumiem –  sestdien, 7. decembrī, pirmizrādi piedzīvoja Sergeja Prokofjeva opera “Mīla uz trim apelsīniem”.

Drīz būs pagājis jau gadsimts, kopš Prokofjevs pabeidzis darbu pie šīs partitūras – pēdējās taktssvītras komponists novilka 1919. gadā Ņujorkā, un pēc diviem gadiem Čikāgā viņš pats arī diriģēja pirmizrādi. Taču šī mūzika joprojām skan tikpat spirgti, dzīvīgi un izaicinoši, spējot sagādāt baudījumu plašam klausītāju lokam. Tie, kuriem tuvs modernisms, priecāsies par operas stilistikā pausto jaunās lietišķības un konstruktīvisma sintēzi, savukārt tie, kuru mākslinieciskie ideāli ir konservatīvāki, labprāt novērtēs operas plašos liriskos izvērsumus un Prokofjeva jaunrades neatkārtojamo melodismu. Tā klausītāju daļa, kura meklē galvenokārt vokālo tembru individualitāti un bagātīgumu, sastapsies ar izteiksmīgiem, kontrastainiem raksturiem, savukārt pārējie varēs sev atklāt Prokofjeva orķestrācijas daudzkrāsaino kolorītu un dinamisko spraigumu, ikkatram atmiņā uzreiz paliekot triumfāli mirdzošajam otrā cēliena maršam. Kopš tā laika, kad uz LNO skatuves “Mīla uz trim apelsīniem” skanēja Riharda Glāzupa vadībā, pagājuši jau gandrīz 50 gadi, un nu pienācis laiks publiku atkal iepazīstināt ar šo Prokofjeva meistardarbu. Un, ja arī uzveduma veidotāju iecerētā Kazimira Maļeviča “Melnā kvadrāta” saspridzināšana operas prologā un kora parādīšanās ugunsdzēsēju, policistu, ātrās palīdzības darbinieku un žurnālistu ietērpos sākumā izsauca biedējošas izjūtas, tomēr jāatzīst, ka drūmu notikumu aizēnotā 2013. gada izskaņā un neilgi pirms Ziemassvētkiem spoža komiska opera ir īstajā vietā.

Par vienu no izrādes lielākajām veiksmēm jānosauc režisora Aleksandra Titela un scenogrāfa Vladimira Arefjeva veikums. Ideja pieaicināt šim iestudējumam slavenus krievu viesmāksliniekus šajā gadījumā pilnībā attaisnojusies, jo režisors, balstoties uz libreta literāro pirmavotu – Karlo Goci pasaku lugai atbilstošo delartiskās komēdijas žanru –, inscenējumu veidojis ar spilgtu, aizrautīgu fantāziju, akcentējot sižetā ietverto apzināto teatralitāti, nosacītību, ironiju un grotesku. Turpretī scenogrāfs operas skatuvisko veidolu atspoguļojis tikpat noteiktās, košās līnijās un krāsu laukumos. No vienas puses, jaunais iestudējums atstāj iespaidu ar vērienīgu, trāpīgu un mērķtiecīgu vizualitāti, no otras puses, to raksturo darbības dinamiskums, aktivitāte un satura piepildījums – nebaidoties paust savu attieksmi ar videoekrānos lasāmām dzēlīgām remarkām un bufonādei radniecīgiem tēliem, operas inscenētāji te likuši smieties par sižeta absurdajām norisēm, taču vienlaikus nav arī aizmirsuši, ka tā šoreiz ir nevis sociāla satīra, bet gan jautra pasaka, uz kuru gluži labi var aicināt līdzi arī bērnus.

“Mīlas uz trim apelsīniem” solistu ansamblī izcilu panākumu šoreiz bija mazāk, taču neiztrūka arī dažs labs atklājums. To vidū pirmām kārtām minama Mihaila Čuļpajeva debija Trufaldīno lomā – vairāk nekā pārliecinoša no skatuviskā aspekta un daudzsološa vokālā ziņā; tāpat ar kvalitatīvu sniegumu izcēlās krievu dziedātājs Vasilijs Jefimovs kā Prinča lomas atveidotājs – īpašs prieks bija iepazīt abu tenoru savstarpējos muzikālos dialogus un tembru atšķirības, arī citkārt operas gaitā katram no viņiem saistot ar precīzu māksliniecisko tēlainību un intonatīvu stabilitāti. Savukārt no zemajām vīriešu balsīm visvairāk pārliecināja Romāns Poļisadovs – viņa izdziedāto Karaļa solopartiju var nosaukt par izkoptu, skanīgu un tembrāli viengabalainu. Pārējie solisti – Jānis Apeinis kā Leandrs, Armands Siliņš kā Pantalone, Garijs Agadžanjans maga Čelio lomā, Fēlikss Kudrjavcevs Virējas lomā – šoreiz pārsvarā uzrunāja ar vairāk vai mazāk grotesku tipāžu skatuviskiem atveidojumiem, un arī Ilonai Bagelei un Airai Rūrānei viņu karjerā bijušas muzikāli plašākas un nozīmīgākas lomas nekā princese Klariče un ragana Fatamorgāna, lai gan sev atvēlētajās operas epizodēs abas solistes pietiekami veiksmīgi izpaudās arī tīri vokāli. Tas pats sakāms par trim “princesēm apelsīnos” – divās epizodiskās lomās teicami iejutās Irma Pavāre un Olga Jakovļeva, turpretī Ingai Šļubovskai bija dota plašāka iespēja parādīt soprāna tembra izteiksmīgumu un mirdzumu, ko viņa arī pilnā mērā izmantoja.

Mārtiņa Ozoliņa vadītā operas orķestra priekšnesums kopumā atstāja dalītas izjūtas. Par laimi, lielākā daļa no partitūras lasījuma bija jūtami stabilāka par pirmo ainu, kur orķestra spēle nepavisam negāja kopā ar kora dziedājumu, tomēr pilnvērtīgs skaņurak-
sta iedzīvinājums mūziķiem ik pa laikam sagādāja problēmas. Nevar arī gluži paiet garām neveiksmīgiem akustiskiem risinājumiem, jo instrumentālo pavadījumu vēlētos dzirdēt nākam galvenokārt no orķestra bedres nekā no skaļruņa. Pie spilgtākajiem sasniegumiem te pieder sekmes Prokofjeva mūzikas enerģisko un spraigo rakursu atklāsmē – šajos brīžos kā stīgu instrumentu, tā pūšaminstrumentu skanējumam piemita krāšņs, trauksmains dzīvīgums, un Mārtiņa Ozoliņa pārraudzītā interpretācijas gaita šķita nopietni pārdomāta, kamēr raksturā atturīgāku tēlu atainojuma iespējas vismaz pagaidām vēl nebija līdz galam realizētas. Visbeidzot jāatzīmē operas kora ieguldītais darbs, tādējādi Prokofjeva partitūras vokāli simfoniskais audums ieguva nepieciešamo spozmi un precizitāti, un tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ jaunajam iestudējumam varu novēlēt ilgu skatuves mūžu un tikpat atsaucīgu publikas reakciju kā pirmizrādē.