Foto-Dainis Bušmanis

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā līdz 3. augustam – izstāde “Latvijas glezniecības aspekti”.


Pēdējos gados Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) pārdzīvo sarežģītus laikus. Par šo jautājumu var diskutēt ilgi, bet galvenais, kas turpina uztraukt plašāku sabiedrību, ir joprojām neskaidrais Mākslinieku savienības kolekcijas liktenis.

Izstādi “Latvijas glezniecības aspekti”, kas apskatāma LMS galerijā, var uzskatīt par signālu, ko mums sūta šī savienība, lai atgādinātu, ka vēl ir dzīva. Tomēr tā ir fikcija. Spoku māja, kā mēs labi zinām, arī rada skaņas un trokšņus, kas imitē rosību. Tomēr drūmas, pamestas mājas var sniegt arī emocionālu gandarījumu, radot unikālu noskaņojumu, ko tik bieži izmanto laikmetīgie mākslinieki. Par mākslas darbu eksponēšanu tradicionālā veidā te gan nevar būt runa, bet pati izstāde ir ļoti amizants notikums muzeju dzīvē. Reizēm mēdz pārņemt neizskaidrojama pamestības sajūta, kaut gan nekas nav sabrucis vai nolaists un stāv savās vietās. Tāda jutoņa rodama izstādē. Varbūt tas ir labi, jo ne visas galerijas var lepoties ar spēju radīt šādu individuālu atmosfēru.

Skumjas, kas caurstrāvo izstāžu zāli, neizbēgami iesūcas arī gleznās. Šķiet, ka pat krāsas kļūst klusinātākas un apcerīgākas. Košās fovistiskās Leonīda Āriņa gleznas, kas jebkurā kopizstādē izceltos ar intensīvām “kliedzošām” krāsām, pēkšņi apklust, it kā Āriņa košajā pļaviņā būtu apmācies.

Tikpat lielu pārsteigumu sagādā Ivara Heinrihsona glezniecība. Citviet nemierīgie tēli, kas allaž virpuļo un tiecas atrauties no gleznu virsmas, lai kā viesuļvētra pārņemtu skatītāja uzmanību, šeit piesardzīgi klusē, jo melanholijas valstībā nav vietas brāzmainām emocijām. Protams, atrodas darbi, kam šāda atmosfēra, šķiet, piestāv. Birutas Delles eksistenciāli smeldzīgajām kompozīcijām šāda veida apkārtējā izolētība un abstrahēšanās no dzīves pulsācijas varētu pastiprināt emocionālo efektu. To pašu var teikt arī par Induļa Zariņa un Imanta Vecozola klusajām dabām, jo šo mākslinieku niansētā glezniecība vienmēr gaida kādu izmisušo skatītāju, kurš būtu gatavs gremdēties tajā, vērojot krāsu un formu izsmalcināto spēli.

Atsevišķu uzmanību pelna izstādes veidols. To var uzskatīt par konceptuālu izstādes sastāvdaļu un lielāko noslēpumu. Igors Dobičins, tēlnieks, biedrības “Latvijas Mākslinieku savienība” valdes priekšsēdētājs un izstādes iekārtotājs, mēģinājis ar minimāliem līdzekļiem radoši pārveidot telpu. Varbūt mākslinieks centies ienest emociju lādiņu pilsētas bezpersoniskajā telpā, lai atbrīvotu gleznas no šaurās, utilitārās domāšanas spiediena. Varbūt viņš cerēja, ka tad mākslas darbs ieņems sev paredzēto vietu un labāk atklās savu būtību. Tās nav tikai nepamatotas fantāzijas, jo katram skatītājam ir iespēja pārliecināties par ekspozīcijas konceptuāli pārdomāto uzbūvi, uzmanīgi izpētot interesantu informatīvo materiālu. Uz matēta, puscaurspīdīga papīra apmeklētājs atradīs ne tikai sarakstu ar gleznām, bet arī to ekspozīcijas plānu. Shēmā attēloti koncentriski apļi, kas daļēji pārklāj viens otru un šī sarežģītā ģeometrija ņemta par pamatu gleznu izvietojumam. Grūti tikai saprast, kas stāv aiz tāda neparasta risinājuma. Kādam var šķist, ka izstādes iekārtotājs gribējis parādīt Latvijas glezniecības kopsakarības, attēlojot, kā Leonīda Āriņa glezniecība ietekmēja plašāku mākslinieku loku. Diemžēl skatītājs bez maģistra grāda mākslas vēsturē neuzdrošināsies ķerties pie šī uzdevuma. Varbūt Igors Dobičins kā tēlnieks, kurš strādā ar telpu un bieži ienes savā daiļradē enerģijas jēdzienu, gribējis akcentēt enerģētiskās saites, kas pastāv mākslā. Diemžēl šo teoriju mēs arī nevaram pārbaudīt.