Apziņas inženieri 4
Ar nelielu laika atstarpi iznākušas divas pievilcīgas stāstu grāmatas – Svena Kuzmina “Pilsētas šamaņi” un Paula Bankovska “Trakie veči”. Ieraugot tās veikalā, uzreiz gribēju lasīt, un nekļūdījos. Pēc tam stāstīju par labākajiem stāstiem paziņām un draugiem, pie viena pieminot varbūt ne tik labos, bet ideju dēļ vismaz apspriežamos.
Apzīmējums “dvēseļu inženieri” piemērojams psiholoģisku romānu autoriem vai arī saistāms ar dzejniekiem, bet attiecībā uz Paulu Bankovski un Svenu Kuzminu izvēlos lietot apzīmējumu “apziņas inženieri”. Proti, abi ņemas talantīgi aprakstīt to, kas manā un daudzu galvās nereti notiek, un ar ko tām nākas sastapties. Biju nedaudz pārsteigts, ka abās grāmatās uzreiz piesaukts Rainis (sak, nekādu joku nebūs un līmenis būs augsts). Taču, ja Bankovskis tā vai citādi ņemas ap Raiņa galvaskausu, tad Kuzmina stāstā Rainis tikai aizšifrē skolotāju Sabīni. Tas ir jauks stāsts par braucienu uz tēva bērēm nevis dēla jūtu sakarā, bet vienīgi, lai tēva mājās atrastu savu sestās klases burtnīcu ar pirmās platoniskās mīlestības apliecinājumu un vārda “Sabīne” ierakstītu vietā “Rainis”. Toties Kuzmina “nejaukais” stāsts “Cilvēki bez pasēm” var “atsist” vēlmi doties uz Ņujorku laimi meklēt. Stāstā “Spēki” par daudz savstarpēji izrietošu situāciju; tas vai nu domāts kā ironija par daudziem bestselleriem, vai arī ir mazāk veiksmīgs, līdz galam nenostrādāts. Ja par ironiju – tā ir atslēga pārspīlēti daudzajiem , nereti uzjautrinošajiem komentāriem tikai vienā Kuzmina stāstā “Kā apgūt telekinēzi un kāpēc labāk to nedarīt”. Kuzmina stāsti “Ihtiologs” un “Gaļas vīrs” ir izcili, tos lasiet paši un par tiem neizpaudīšos.
Abiem autoriem ir atsauce uz mūziķi Niku Keivu. Ja Bankovskim Keiva citāts ir kā stāsta epigrāfs, tad Kuzmina stāstā “Zbigņevs un dēli” par mistisko sarkano pogu, kas pēkšņi uzradusies Džeimsa un Sāras virtuvē, tā ir nopietna alūzija; Niks pat ir viena no personām, kas kopā ar sievu un dvīņiem atnāk ciemos (dvīņi, reiz pieminēti, tā arī …ko viņi darīja, kur palika?).
Vēl un vēl kavējos pie Bankovska eksistenciālās fantāzijas (šādu apzīmējumu šajā grāmatā var likt daudziem stāstiem) “Nakts kontrole” – par zilo autobusu, kas ir meistarīgs šausmu stāstiņš. Tas atgādina naksnīgu telti pusaudžu vecumā un nu ir ticis līdz pieaugušu cilvēku biedēšanai. Šajā stāstā tikai ieskicētas dažādas sazvērestības teorijas, kas paralēli ikreiz jaunākajam nakts kontrolierim draudošajām briesmām tiek apcerētas biļešu kontrolieru galviņās. Tālāk, citos stāstos, sazvērestības teorijām trako veču galvās ir jau lielāka nozīme. Iespējams, par trūkumu Bankovska stāstos jāuzskata to visai biežā, tiesa, daļējā līdzība ar populārzinātniskām esejām. Ja jau stāsti, tad stāsti. Daļējā tādēļ, ka pēc tāda esejistiska ekskursa beidzot uzrodas arī “trakais vecis”, un stāsts sākas.
Iespēju skatīt abas grāmatas kopā nodrošina ne tikai to jaunums, viena un tā pati izdevniecība, apjoms un žanrs. Arī nosaukumi un tematika ir tuvu viens otram. “Pilsētas šamaņi” – o, tā ir īpaša specifika, ko advancēti cilvēkeksemplāri var dabūt cauri savā realitātē. Nu kaut vai tas pats “gaļas vīrs” tāda paša nosaukuma stāstā, stāsta beigās atgādinādams mūsu pašu klaidoni Debesu Valdnieku, kurš vēl pirms dažiem gadiem slāja pa Rīgas ielām un uz kuru atsauce ir arī kādā no Paula Bankovska stāstiem. Pilsētas šamanisms kulminē pēdējā no trijiem Kuzmina caurvijas stāstiem par zviedru uzņēmēju Jensonu un viņa sekretāri Agniju. Tomēr – kas tad ir tie Kuzmina pilsētas šamaņi, ja ne tie paši Bankovska trakie veči un otrādi? Atšķirība ir tā, ka, ja Kuzmina personāži sāk un turpina izvērsties, tad Bankovska veči, sazvērestību teoriju nomākti un eventuālās totālās cilvēku kontroles dēļ aiziet, bēg mežā vai citur. Jebkur. Daudziem būs tuva pilnmēness tēma, kuru Bankovskis apskata vienā no stāstiem. Jā, trakie pilnmēnesī sarosās, taču autors asprātīgi norāda, ka arī visi pārējie ir traki (kā es mēdzu teikt – katrs savā veidā A .E.), ja jau tik ļoti reaģē uz vienmēr trakajiem tieši pilnmēnesī.
Par stāstu “Depresija”. Lai gan tēma – aizdomas par tuvinieku samainīšanu – var nomākt, no stila nav netop skaidrs, kāpēc attiecīgā Bankovska stāsta nosaukums ir šāds. Savukārt, brāļa noslīcināšana citā stāstā atsauc epizodi Paolo Džordāno romānā “Pirmskaitļu vientulība”, kur šāda situācija aprakstīta vēl iespaidīgāk. Bankovska stāstā nāves tēma eskalējas – mīļotā, vecāki…. Vēl citā stāstā – neviļus kanibālisms! Lasiet.
Grāmatnīcu topi rāda, ka vismaz pagaidām Bankovska grāmatu iegādājas vairāk. Domājams, arī tādēļ, ka Pauls Bankovskis ir jau zināma parādība latviešu literatūrā, un viņa stāsti nereti saista vairāk par romāniem; izņemot romānu “Sekreti” un spēcīgas epizodes citos. No otras puses, Kuzminam tā ir debijas grāmata, un, pats būdams mākslinieks, viņš radījis krietni pārliecinošāku grāmatas vāku un dizainu, nekā tas ir kolēģim. Taču – tieši šie iemesli, iespējams, kavē nopirkt. Satura ziņā abas grāmatas domātas gana plašam lasītāju lokam.
Beigšu aprakstu ar pozitīvu komplimentu abu grāmatu sakarā: proti, abi apziņas inženieri, gan Svens Kuzmins, gan Pauls Bankovskis krietni papūlējušies, lai pārējiem rakstošajiem atliktu mazāk, par ko rakstīt.
