Ar cerību uz pavasari. Ērika Oša 90 gadi “Mājas Viesa” fotostāstā 2
Nesaprotu, kur palikuši visi vecie cilvēki. Kad biju jauns, visapkārt bija daudz vecu cilvēku, tagad es tādus vairs neredzu. Un vēl nesaprotu, kāpēc jaunas meitenes man trolejbusā vietu piedāvā.
Tagad saka, ka dzīvi ik pa laikam vajagot pārstartēt. Es biju citādi audzināts. Manā laikā cilvēki neko nemeta laukā.
Tā man stāsta ĒRIKS OŠS, viens no Latvijā prominentākajiem karikatūristiem, kam šodien apaļa jubileja: deviņdesmit. Apsveicam! Esam vienojušies – šoreiz lai runā bildes un Meistars par tām.
Šoruden nebija labi, slimoju mēnešiem. Zīmēt gan zīmēju, trīs reizes nedēļā bildes uz redakciju sūtīju elektroniski. Nupat atkal aizsūtīju. Strādāšana ir liels tikums, nedrīkst palaisties slinkumā. Bet rudenī bija sajūta, ka nekādas jubilejas nebūs. Ja to pieņem, tad ir miers. Nu jau atkal ir labi, kaut gan lēkāt nelēkāju. Nekad neesmu tik ilgi mājās sēdējis. Patika man katru dienu uz darbu braukt, kustība ir dzīvības pamats. Tagad meitas nelaiž ārā, saka, slidens esot, visādi varot gadīties. Un es jau arī nevaru visu dienu nosēdēt. Ne tā, ka gribētos nemitīgi gulšņāt, bet reizi pa reizei jāatlaižas. Derētu redakcijā iekārtot tādu istabu ar aizslietņiem kā procedūru kabinetā, kur tie, kam vajag, varētu kādu brīdi klusumā meditēt. Tagad dzīvoju ar cerību uz pavasari.
