Ar izjūtu par mantojumu. Saruna ar kultūrvēsturnieci Ievu Pīgozni 1
Gleznotāja Jāzepa Pīgožņa (1934 – 2014) meita Ieva Pīgozne ir viņa daiļrades popularizētāja, palīgs mākslinieka atmiņu grāmatas sagatavošanā un izdošanā. Vēl Ievai Pīgoznei ir bakalaura grāds mākslā, maģistra grāds starptautiskajās attiecībās un bez piecām minūtēm doktora grāds kultūras teorijā. Savu interesi par kultūras vēsturi – un konkrēti par latviešu tautas tērpiem – Ieva saista tieši ar ģimenes iespaidu. Tādēļ laikā, kad Sv. Pētera baznīcā apskatāma pirmās Jāzepa Pīgožņa balvas ainavu glezniecībā darbu izstāde, uz sarunu aicināju tieši viņu.
– Iedibināta Jāzepa Pīgožņa balva ainavu glezniecībā. Kāda jums sajūta?
I. Pīgozne: – Man par balvu milzīgs prieks, un tas ir arī pagodinājums – šāda vārdbalva, kurā tiek piesaukti kādas jomas ciltstēvi. Sākotnējā balvas ideja bija, ka jāceļ godā Latvijas ainava – gan kā parādība, gan kā mākslas žanrs, jo tā patiesi ir zūdoša vērtība. Īpašs prieks tādēļ, ka tēvam Latvijas ainava bija patiešām mīļa un tuva, viņa skatījums bija tāds, ka jebkuru vietu var uzgleznot skaisti. Nevis atrodam pastkarti dabā, kuru tad visžēlīgi pārceļam uz audekla, bet saskatām skaistumu jebkurā ainavā. Mēs paši nereti savu ainavu nenovērtējam, mums tā šķiet garlaicīga, pelēcīga, bet tētis prata pat mūsu ziemā, kas šķietami ir pilnīgi balta, salikt zilus un sarkanus punktus, un ainava kļuva ļoti krāšņa. Viņš vienmēr uzsvēra, ka pie mums nav lielu kalnu, kas aizsprosto skatu vai ceļu, – varu iet, kur gribu, apsēsties zālītē, vāļāties, baudīt dabu – nav jābaidās, teiksim, ka iesēdīsies dzelkšņu krūmā. Viņš teica: “Latvijā daba ir ļoti mīļa.” Tā tas viņa gleznās arī parādās, ka Latvija IR mīļa, daba IR mīļa.
– Vai esat balvas idejas autore?
– Nē, idejas autori ir divi Jāņi – Anmanis un Strupulis, drusciņ vēlāk pieslēdzās arī trešais, Jānis Streičs. Manam tētim rudenī Preiļos bija jubilejas izstāde, viņam jau pēc nāves piešķīra Preiļu Goda pilsoņa nosaukumu. Trīs Jāņi sāka runāt par balvu, un Preiļu novada dome teica, ka viņi to atbalstīs. Tā kā Preiļu pašvaldība tik nopietni iesaistījās, izdevās balvu iedibināt, jo mēs, radošie cilvēki, jau izdomāt varam visu kaut ko, bet vajag arī finansējumu.
Par izstādi man prieks, ka bija tik liela mākslinieku atsaucība. Nav jau daudz iespēju apskatīt tik plašu darbu pārskatu vienkop, un man ir ļoti interesanti, es tiešām gribu šo izstādi redzēt. Manuprāt, tas, ka parādās vēl viena iespēja daudziem māksliniekiem vienlaikus izstādīties, ir ieguldījums kultūras procesā. Un, ja izdotos balvu turpināt, tas būtu ļoti skaisti. Mans tētis, protams, tikai priecātos, ka Latvijas vārdu un Latvijas ainavu popularizē. Viņam nekad nepietrūktu spēka celt Latviju, un no šī viedokļa viņš ir īstais cilvēks, kura vārdu nest šādai izstādei.
