Ar ko ziemā vilina Pokaiņu mežs 0
Saka, ka LVM Pokaiņu mežā laiks apstājas un cilvēku pārņem citāda sajūta – vai tas ir zemes dzīļu neatklātais spēks, akmeņu vadītais enerģētiskais strāvojums vai vienkārši neskartās dabas burvība.
Miers, savdabīgs klusums – domas apstājas un krūtis ievelk svaigo meža gaisu. LVM Pokaiņu meža dabas vienkāršība, varenums un burvība aizrauj domas, sajūtas un apziņu. Tā ir atpūta no ikdienas darbiem, steigas un satraukumiem. Vienkārša pastaiga Ozolkalnā pa sniegotām ielejām un saules apmirdzētām, egļu un priežu ieskautām takām paceļ katru dvēseles stīgu augstākā lidojumā. Zem kājām krakšķ ziemas atstātais piesalušais sniedziņš, virs galvas Pokaiņu mazie čivinātāji liecina, ka pavasaris jau tuvojas. Pie Saules cikla zīmju apļa ceļa malās redzami mežacūku rakumi, pāri takām Baltajā kalnā sniegā iemītas stirniņu un vāveru pēdiņas, dzirdami dzeņa klauvējieni pa koku stumbriem ik uz soļa. Aiz Tempļa kalna vietām bebri likuši lietā savus asos zobiņus, nogaršojot kāda koka mizu.
Pokaiņos katrs atradīs un ieraudzīs sen zināmas un aizvien aizraujošas dabas radītās sajūtas un skatus – citam no bērnības, citam no pasakās lasītā, citam no vecmāmiņas stāstītā – ka zāle ir zaļāka, sniegs baltāks un medus saldāks!
