Pie kalniešiem 7
Naktis mēs vadījām ne tikai teltīs, bet arī pie vietējiem iedzīvotājiem un ganu būdās, kur bija krāsns un varēja sasildīt ūdeni, lai nomazgātos. Sausas malkas tur netrūka, jo meža zona beidzas ap divarpus kilometru augstumā un augstāk būdas netiek celtas. Pārtiku ik pa laikam papildinājām kalnu ciematos. Zēskhva ciematā, kas no novembra līdz aprīlim ir atgriezts no ārpasaules, dabūjām svaigu svanu maizi, ko pēc senas receptes cep Tornike Kaldans (40), kas kopā ar tēvu Pridonu ir vienīgie ciema iedzīvotāji. Vēl viens viņu kaimiņš dzīvo puskilometru tālāk uz austrumiem. Kaldans vecākais uzskata, ka ziemā svarīgākais ir nesaslimt, un nenoliedz – atšķirtības mēnešos viņi viens otram galīgi apnīkot. Taču vasarā Pridona tēva māja, kas celta 1934. gadā, tiekot pārveidota par viesu namu, un tad jau ejot jautrāk. Interesanti, ka padomju laikos šeit atradies alpīnistu centrs, bet pēc 1987. gada traģēdijas, kad lavīna laupīja 27 cilvēku dzīvības, viss panīcis. Toreiz valdība evakuējusi lielāko daļu ielejas iedzīvotāju uz Tbilisi un Azerbaidžānas pierobežu, piešķirot bezmaksas dzīvojamo platību. Tēvs un dēls gan tik ļoti mīl savas dzimtās mājas, ka ne par kādiem labumiem nebūtu gatavi tās pamest. Tagad gan pa kādam jaunajam atgriežas kalnos, taču daudzas jo daudzas mājas joprojām stāv tukšas.
