Arī čempioni raud. Šķēpmetējs Sirmais joprojām neziņā par nākotni 0
Zigismunds Sirmais pērnvasar pēc ilgākas klusēšanas pārsteidzoši kļuva par Eiropas čempionu šķēpa mešanā, bet šobrīd ir neziņā, kad un cik tālu varēs mest. Rudenī viņa plecam tika veikta sarežģīta operācija, un rehabilitācijas procesā nācās iet cauri asarām, 24 gadu vecumā faktiski mācoties savu arodu no jauna.
Latvijas Olimpiskā komiteja savu 95. jubileju šonedēļ atzīmēja ar pašas izdoto grāmatu dāvināšanu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, un svinīgajā pasākumā piedalījās arī vairāki olimpieši, tostarp šķēpmetēji Zigismunds Sirmais un Līna Mūze. Abi dzīvē ir pāris, trenējas pie somu speciālista Kimmo Kinnunena, un šī ziema viņiem pagājusi savdabīgi – izejot rehabilitācijas procesus pēc nopietnām operācijām.
“Pēc olimpiskajām spēlēm Rio ar ārstiem nospriedām veikt izmeklējumus plecam, kas man sāpēja sezonas gaitā un arī iepriekšējā gadā,” stāsta Zigismunds Sirmais. “Atklājās, ka ir dažas vainas, nācās operēt, un tagad no ķirurģiskā viedokļa viss sakārtots. Pašam šķita, ka nevarēšu vairs mest šķēpu, bet dakteri pārliecināja, ka izdarīs visu iespējamo, un tagad domāju, ka būs labi. Esmu sācis mest, un katrs sasniegtais attālums man ir kā personiskais rekords. Mācos mest no nulles, jo plecs ir citādāks. Vēl man jānoiet zināms posms, un tad varēšu atsākt startēšanu sacensībās.”
Kad varēsi mest ar maksimālu jaudu?
Teorētiski pēc operācijas jāpaiet gadam, mani grieza septembrī. Taču es jau metu, viss saskaņā ar ārstu norādījumiem, strādāju ar fizioterapeitu Arni Noveičuku. Viņš staipa manu plecu un neļauj padoties, jo ir bijušas dienas, kad šķiet – kam man to visu vajag… Tik ļoti grūti gājis, bet Arnis mani motivē, Līna motivē. Cīnāmies visi kopā. Nevaru pateikt, kad startēšu sacensībās – jāskatās, kā plecs uzvedīsies.
Tagad metot nav sāpju?
Ir. Mācos mest no jauna, plecs ir kaprīzs, sarežģīta locītava. Elkonis kustas tikai vienā virzienā, bet plecs – visos. Jāmet, jāvingrina, jāmet. Man šī trauma bija pārsteigums, pirmā operācija mūžā. Nezināju, ko gaidīt, bija bailes, asaras. Nezināju, vai varēšu turpināt karjeru, bija vairāki atkāpšanās ceļi, ko darīt, ja nevarēšu pasportot. Paldies Dievam un manai komandai, jo bez viņiem šķēpu diez vai jau varētu turēt rokās. Lai arī tie ir 50, 60, 70 metri, bet ir sajūta, ka esmu finiša taisnē.
