Ķiploku genofonds saglabājies lauku sētās! Ārijas Rudlapas padomi, kā tos audzēt, novākt, saglabāt 0
“Kopš mana profesionāla darbība saistās ar bioloģisko lauksaimniecību, esmu atteikusies no minerālmēslu lietošanas arī savā dārzā. Cenšos izmantot augu maiņu un zaļmēslojumu,” stāsta dārzkope Ārija Rudlapa.
“Pēc lielām ražām nedzenos un prasīgus augus neaudzēju. Arī vasaras ķiplokiem nekādas speciālas audzēšanas tehnoloģijas man nav. Pašreizējo ķiploku sēklas materiālu ieguvu no kolēģes, viņa atkal no kādas savas paziņas. Īsti izsekot izcelsmei mums neizdevās. Augi ir veselīgi, galviņas nav lielas, glabājas gandrīz divus gadus.
Daiviņas nav tik lielas, kā ziemas ķiplokiem, bet neesmu manījusi, ka tos bojātu kode, kas mēdz uzbrukt ziemas formām. Cenšos tos iestādīt maija sākumā.
Izvēlos vislabākās galviņas un stādu tikai ārējās, nesimetriskās daivas, vidējās paliek pārtikai. Arī vagas kaimiņus īpaši nepiemeklēju, vienā pusē sīpoli, otrā galda bietes.
Ravēju tikai tik daudz, lai neieaugtu. Novācu septembra beigās un apžāvēju pažobelē ar visiem lakstiem. Uzglabāšanai mēdzu sapīt pīnēs.
Manuprāt, vasaras ķiploku audzēšanā galvenā veiksmes atslēga ir iegūt veselīgu stādāmo materiālu, no kura mērķtiecīgi jāatlasa pavairošanai tikai vislabākie.
Lielus apjomus iegūt nevar. Manuprāt, vērtīgs un veselīgs ir vecum vecais stādāmā materiāla genofonds, kas saglabājies lauku sētās, tāpat kā čemuru sīpoli.
Manā bērnībā lauku sievas mēdza padalīties ar stādāmo materiālu. Sīpoli un ķiploki parasti bija apritē. Ja vienā saimniecībā kaut kas neizdevās, atbalstu varēja meklēt pie kaimiņiem vai radiem. Tāda neformāla sēklu fonda pašpalīdzības banka. Manuprāt, to jāuztur pie dzīvības jebkurā gadījumā!”
