Armands Puče: Graudi, spiegi un noderīgie idioti
0
Latvija visos laikos ir bijusi pilna ar dažādu valstu spiegiem. Vienos gadījumos tie spēlē diplomātus un ekselences, citos – ārzemju kompāniju pārstāvjus vai konsultantus, vēl kādos tie pamanās it kā nevainīgi ieprecēties vai investēt. Viņi vāc informāciju. Un tad ir tie, kas vajadzīgi konkrētu darbu izpildei, lai sabotētu Latvijas valsti un tās tautsaimniecību.
Kad viņnedēļ uzpeldēja ziņa, ka viens no Vācijas bijušajiem izlūkdienesta šefiem ir paņemts ciet par spiegošanu citas valsts labā, pasmaidīju, ka tajā pašā ziņojumā uzreiz tika precizēts – “bet ar Krieviju tas nav saistīts”. Stāsti manim, Daugaviņa!
Pirms vairāk nekā desmit gadiem Krievija uz šejieni atsūtīja kādu savu ākstu ar angļu pasi, kurš nopirka vienu no Latvijas komercbankām un sāka tēlot baņķieri. Tas bija bēdīgi slavenais Guseļņikovs, kam te bija dots uzdevums. Panākt, ka krievi caur Latviju atgūst vienu no saviem banku aktīviem, ko bija nacionalizējuši ukraiņi. Kad tas neizdevās, sekoja diversijas ne tikai pret Latvijas amatpersonām, tos apmelojot, bet arī pa burbuli tika nolaizta Guseļņikovam piederošā banka, kas valstij palika parādā vairāk par simts miljoniem eiro.
Starp citu, tieši Guseļņikova dīvainās aktivitātes izprovocēja tā saukto kapitālo reomontu banku regulācijā, no kā mēs joprojām neesam atguvušies. Tas atstāja graujošu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību. Šajā shēmā piedalījās un iezīmējās daudzas aprindas, kam Latvijā ir gan pieejas noslēpumiem, gan atslēdziņa pie kriminālprocesiem.
Pēc PNB Bankas bankrota izrādījās, ka bankas padomē strādā ne tikai bijušais Vācijas izlūkdienesta šefs Augusts Hannings, bet arī bijušais NATO ģenerālsekretārs Andress Fogs Rasmsusens – abi tur ierotēja… pēc krievu lūguma. Un ne jau viņi to darīja par skaistām uzacīm.
Tāpat kā tur ar konsultācijām par pieklājīgu treknumu zibsnīja bijušais KNAB kardināls Juris Jurašs un vesela virkne ar tiesībsargājošajām iestādēm saistīto operatīvo darbinieku. Vai jums ir zināms kāds gadījums, ka pret viņiem tiec celtas aizdomas vai būvēti atbildības procesi? Bet pret cilvēku, kas ar pirkstu parādīja, kur valsts kapitālsabiedrības datorsistēmā ir caurums, kriminālprocesu uzrāva kā Pirmajā formulā. Ātri.
Pagājušajā nedēļā bija vēl viens spilgts piemērs par tiem, kas pilda noderīgo idiotu funkcijas, bet patiesībā tā ir pretdarbība pret valsti. Visus vasaru tika runāts par Krievijas labības tranzīta pārvadājumiem caur Latviju, mērot bikšu gumijas izturību. Līdz premjeram Kulbergam neizturēja nervi un viņš pateica, ka pietiks ākstīties – kamēr tiek izstrādāti papīri pilnīgam liegumam, jāievieš 300% uzcenojums krievu pārvadājumu tarifiem. Turklāt mums ir tāda kompānija AS “LatRailNet”, kas pieder “Latvijas dzelzceļam”- tātad, pieder valstij. Viņi ir tiešā veidā atbildīgi par tarifu un jaudas praktisko politiku uz Latvijas dzelzceļa sliedēm.
Kā jums šķiet – kāpēc konkrētas amatpersonas no “LatRailNet” valdes un padomes visā šajā graudu ļembastā izlikās par dumiķīšiem? Kāpēc viņi īpašnieka (valsts) noteiktos 300% aizstāja ar pašu izdomātiem 24%, aizbildinoties ar Eiropas institūciju saskaņojumiem? Kāpēc šī atbildīgā kompānija tikai pēc atkārtota premjera uzbrēciena sāka kustināt savas pakaļējās piedziņas, kaut ko murgojot par vadlīnijām, ko nosakot Eiropas komisija? Kāpēc šī laika un lēmumu vilcināšana izskatās nevis pēc kompetences, bet gan pēc sabotāžas? Jo nav jau noslēpums – kāpēc mēs tik asi vēršamies tieši pret Krievijas tranzītu.
Cik krievi uz ķepām un zem galda ir investējuši, lai “Latvijas dzelzceļš” atklāti dejotu viņu izvēlēto programmu?
Tieši šādos brīžos arī parādās tās smalkās intereses, ko nezin kāpēc uz vietām – šeit Latvijā – nesaista ar mūsu valsts vajadzībām un kārtību. Kam šie darbinieki no AS “LatRailNet” īsti kalpo? Un, ja tarifu jautājums ir tik ļoti sarežģīts, kā mums stāsta dzelzceļa eksperti, kā tas nācās, ka Ministru kabineta un Saeimas juristi to laida caur saviem takainajiem pirkstiem? Vēl viena noderīgo idiotu fronte?
Kad stāsta, ka Latvijas dzelzceļa tranzīts esot milzīga tautsaimniecības artērija, dodot labumu valstij un tādā garā, šie runātāji nepasaka, ka milzīgums slēpjas šīs struktūras koruptīvajā dabā. Lielāko daļu ostu jeb tā saukto tranzītceļu galapunktu pieder ar Krieviju vai ar tās specdienestiem saistītiem uzņēmumiem. Tai skaitā n-tie vietējie stividori, kas Latvijā tēlo tautsaimniekus jeb uzņēmējus. Kad daži politiķi klaigā, ka līdz ar tranzīta liegumu no Krievijas tiks pazaudētas tūkstošiem darba vietu un miljoniem neiegūtās peļņas, viņi atkal nesaka, ka darba vietas uztur Latvijas valsts, tās gadiem dotējot, bet peļņa no tranzīta pārvadājumiem parasti noguļas ar valsti nesaistītās kompānijās un zonās.
Latvijas valsts piemaksā, lai Krievijai šeit būtu labi. Tāds tas biznesiņš daudziem sakarniekiem te izveidojies.
Atklāts paliek jautājums, kam īsti AS “LatRailNet” klausa? Jo tas, ka tā nav Latvijas valsts – par to esam jau pārliecinājušies.
Tieši tāds pats gadījums ar kalpošanu citiem, izņemot Latvijas interesēm, ir notikums ar žurnālistu Leonīdu Ragozinu. Tas ir krievu cilvēks, kam te pieder īpašumi un uzturēšanās atļauja. Viņš ar pārliecību desmitgadēm aizstāv Kremļa retoriku un Ukrainas notikumu interpretācijā ir klajš un neslēpts putinists. Šo visu mūsu Ārlietu ministrija ir atskatījusies – varētu pat teikt, ka tas viss notiek ministrijas deguna galā. Gadiem!
Bet tikai pagājušajā nedēļā attiecīgā resora ministre pamodās un saprata, ka “ņemot vērā saņemto kompetento iestāžu informāciju un pārrunājot ar premjeru un iekšlietu ministru”, viņa ir lēmusi sākt procesu par vēl viena Krievijas pilsoņas iekļaušanu Latvijas “persona non grata” sarakstā. Tas atgādina jau augstāk minēto “LatRailNet” skandālu, kur arī “sāka procesu”, bet darīja tieši tik daudz, lai nedarītu neko. Ragozins ir gadiem bijis tieši tāds, par kādu viņu tagad zīmē. Ko īsti mūsu dienesti un atbildīgā ministrija dara, ka nespēj šādus cilvēkus aizkavēt pie Latvijas valsts robežas, lai gan citos gadījumos viņi izrāda tādu uzcītību, ka varētu pat rīkot konkursu par čaklumu. Bet Ragozins viņu modrajos radaros nezin kāpēc nenonāk… Nepamanīja? Visi redz, bet šie nē? Turpiniet stāstīt šos melus mēmajai likteņupei.
Mēs esam caurcaurēm izēsti ar dažādu valstu interešu apkalpošanu, kas izskatās pēc diplomātiskā protokola vai ekonomiskās sadarbības, tikai par savu valsti esam kaut kā neviļus aizmirsuši.
Vai vēl vienkāršāk – Latvija nekad nav bijusi šiem atbildīgajiem cilvēkiem motivācija, ja neskaita deleģēto amata statusu un svarīgumu, ko ar lielu entuziasmu izmanto citu valstu dienesti.
Tad kāpēc mēs šo paciešam?
