Atteikties no klienta reputācijas dēļ 0
“Man, man – Linderman!” – šis parodētais tēls šāgada Nacionālā teātra izrādē par žurku Kornēliju bija viens no veiksmīgākajiem, kariķējot centienus būt uzmanības centrā un pieprasot publisku ievērību un cieņu. To atcerējos, kad Lindermans sacēla traci par to, ka viena banka atteica atvērt norēķinu kontu viņa partijai “Par dzimto valodu”.
SEB toreiz pamatoja, ka banka ir privāts uzņēmums, kuram ir tiesības atteikt pakalpojumu sniegšanu tām personām, kuras banka nevēlas redzēt kā savus klientus, un ka pirms jebkuras sadarbības sākšanas banka izvērtē katru klientu un iespējas sadarboties ar to ilgtermiņā.
Bet partija ātri vien atrada citu banku, kurā kontu atvēra. “Nordea Bank Finland Plc” Latvijas filiāles sabiedrisko attiecību vadītāja un preses sekretāre Dagnija Lejiņa uz jautājumu par sadarbību ar šo partiju atbild, ka banka neesot tiesīga publiski sniegt informāciju par saviem klientiem, “tostarp arī apstiprināt vai neapstiprināt, vai viena vai otra persona vai uzņēmums ir bankas klients. Ja persona pati sniedz šādu informāciju, tad tās ir šīs personas tiesības”. Vēl “Nordea” pārstāve uzsver, ka banka vadās pēc profesionāliem standartiem un starptautiskajiem ētikas kodeksiem, kas nosaka, ka klienti netiek diskriminēti pēc dzimuma, tautības, politiskās vai reliģiskās piederības. Ja sadarbību ar banku vēlas sākt organizācija, kuras darbība ir oficiāli reģistrēta Latvijā un kas attiecīgi darbojas saskaņā ar Latvijas likumdošanu, tad mums nav iemesla atteikt konta atvēršanas pakalpojumu.
Jebkura klienta darbību mēs vērtējam atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai un aizdomu gadījumā vēršamies pie drošības institūcijām.
Gluži kā miesassargs
Bet kādus principus ievēro citi privātuzņēmēji, lemjot par sadarbību vai atteikumu pakalpojumu pircējiem? Vai notiek tā, ka atsakās no potenciāla klienta ne vien tādēļ, ka nevar vienoties par cenu, bet arī citu ieganstu dēļ, piemēram, izvērtējot klienta reputāciju vai politisko darbību? To vaicāju gan viesnīcu darbiniekiem, gan dzīvokļu izīrētājiem, gan zvērinātiem advokātiem, gan privātdetektīvam.
Uz jautājumu: “Vai jūs piekristu būt advokāts personai, kuras politiskā nostāja ir vērsta pret Latvijas valsts pamatiem?” divi Rīgā pazīstami advokāti piekrita atbildēt tikai anonīmi. “Ja ir tiesas nolēmums, ka persona ir vainojama Latvijas pamatu graušanā, tad ar to varu pamatot atteikumu sadarboties,” saka jurists. Taču, ja valsts to nav pateikusi, tad formāla iemesla noraidīt klientu neesot, viņš spriež un piemetina, ka vienmēr ir iespēja aizbildināties ar citiem ieganstiem – ar specializēšanos citās jomās, ar pārējo iesākto lietu daudzumu utt. Viņa kolēģis domā, ka advokāts kā brīvās profesijas pārstāvis var izvēlēties klientus, un turpina atbildi ar līdzību par miesassarga darbu. Klienta apdraudējuma gadījumā miesassargs vienā acumirklī lemj, vai ar savu ķermeni metīsies uztvert uzbrukumu, un neviens nevar izsekot, vai miesassargs pagūst to vai ne, un nevainos par to, ka nepaguvis… Taču te ir jautājums par uzticēšanos un to, vai patiešām viņš ar savu dzīvību riskēs, lai glābtu jebkuru klientu.
“Klientus nevērtējam ne pēc tautības, ne pilsonības, ne politiskās piederības!” šo privātuzņēmēju visbiežāk piesaukto principu min arī aģentūras “SECURex” detektīvs Jevgeņijs. Naudai nav smaržas, uzsver Jevgeņijs un apgalvo, ka viņam galvenokārt rūp likumība. Tāpēc klientus, kas vēlas, lai atrod kādu cilvēku, viņš rūpīgi izvaicā, kādam nolūkam tas nepieciešams, lai būtu pārliecināts, ka pēc tam ar sameklēto personu nenotiek kas neparedzēts.
Ekonomiski iegansti un reputācija
Ja sadarbība ar klientu neizveidojas, tas notiek tādēļ, ka nevar vienoties par nosacījumiem, tātad ekonomisku cēloņu dēļ, stāsta “Latio” pārstāvis Roberts Kārkliņš attiecībā par māju vai dzīvokļu izīrēšanu. Tā kā “Latio” šajā gadījumā ir starpnieks, līguma noteikumus izvirza īpašnieks, vēloties nodrošināties pret īpašuma bojāšanas riskiem.
SIA “Islande Hotel” darbinieks Rolands savu trīs gadu ilgajā stāžā neatceras gadījumu, kad klientam būtu atsacīts izīrēt telpas konferences rīkošanai, izņemot ja zāles jau bija rezervētas citam.
Viesnīcas “Maritim Park Hotel Rīga” ģenerālmenedžere Ieva Ozola gan saka – lai arī reti un sen, tomēr bijuši gadījumi, kad ir atteikts potenciālajam klientam tādēļ, lai neriskētu sabojāt viesnīcas reputāciju. “Piemēram, ja cilvēks grib rīkot lielu banketu, bet ēdināšanai paredz ļoti mazu summu, mēs tādam variantam nepiekrītam. Jo vēlāk jau neviens neinteresētos, cik pasūtītājs tērējis par ēdieniem, bet nepaēdušie viesi vainotu viesnīcas virtuvi.”
“Esam neitrāli”
Bet vai klientam var atteikt arī citu iemeslu dēļ, piemēram, politiskās darbības vai uzskatu dēļ?
Šogad 9. maijā “PCTVL” vispirms izziņoja, ka Uzvaras parkam tuvumā esošās viesnīcās varēs parakstīties par referenduma ierosināšanu nepilsoņu jautājumā, bet pēc tam tapa zināms, ka viesnīcas atteikušās no līgumiem. Vai referenduma rosinātāji bija vērsušies arī pie parkam blakus esošā “Maritim Park Hotel”? Ģenerālmenedžere atbild, jā, taču atteikumu parakstu vācējiem pamato ar nepieciešamību toreiz nodrošināt konfidencialitāti citam, lielākam klientam. Jo viesnīcai pavisam ir astoņas konferenču zāles, un tieši 9. maijā notikusi sen plānota liela vācu uzņēmēju konference. Parakstu vākšanai bijusi paredzēta pati mazākā zāle. “Kad iepriekšējā dienā kļuva zināms, ka vairāku televīziju filmēšanas grupas ieradīsies viesnīcā, lai gatavotu sižetus par parakstu vākšanas gaitu, runāju ar otru klientu. Uzņēmēji kategoriski bija pret filmētāju klātbūtni,” saka ģenerālmenedžere. Tā kā pēc tam sarunā ar parakstu vākšanas organizatoriem noskaidrojies, ka filmētāju ierašanos nevarot ietekmēt, nācies viņiem telpas atteikt vispār. “Šī ir privāta viesnīca, nešķiroju klientus, un man neviens politisks grupējums nevar pateikt, lai es nostātos viņu pusē; īpašnieki šādas pilnvaras man nav devuši. Esam absolūti neitrāli,” strikti saka Ieva Ozola.
Viņa uzsver to pašu, ko minēja viens no advokātiem, – spēles noteikumus arī privātuzņēmēja sadarbībai ar klientu nosaka valsts. Un valstī oficiāli reģistrētai partijai viesnīca telpas izīrēšot.
