Atvadoties no Vijas Spekkes 0
“Aizdzen mākoņus šobrīd/ Dievs no debess jomas,/ Zvaigzni rādīdams, kas spīd/ Arīdzan virs Romas,” tā reiz dzejnieks Edvarts Virza rakstīja mazajai Vijai. Tāpat kā par daudziem pasaules latviešiem, arī par mākslinieci Viju Spekki jādomā – kāda būtu mūsdienu Latvija, ja daudzi tik talantīgi tautas spēki nebūtu izkaisīti pasaules plašumos? Domās un radot Vija Spekke Latvijai bijusi klāt vienmēr, un viņas latviskums, latviešu valoda neapauga ar svešu vēju nestām pelavām. Atgriežoties dzimtenē tikai 1993. gada vasarā, māksliniece ieauga Latvijas mākslas un kultūras telpā tā, it kā pārrāvuma nemaz nebūtu bijis.
Vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes un Aleksandras Spekkes (dz. Stērstes) meita Vija piedzima Rīgā, bet jau bērnībā tēva darbs ģimeni aizveda uz Itāliju. Bija domāts, ka pēc franču skolas pabeigšanas Romā Vija studijas turpinās Latvijas Mākslas akadēmijā pie profesora Voldemāra Tones, taču Latvijas okupācija un karš, kas tai sekoja, šos nodomus pārtrauca. Tomēr griba studēt mākslu bija tik liela, ka pēc kara viņa mācījās Romā, Oksfordā un Veronā. Lai arī vistuvākais bija akvarelis, Vija aizrāvās ar dažādām gleznojumu tehnikām – freskām, litogrāfiju, tušas zīmējumiem, kolāžām, eksperimentēja pat ar smiltīm un kafiju, pēdējos darbus izzīmējot ar aizvērtām acīm. Vijas Spekkes māksla satuvina romāņu un baltu kultūras, gleznojumos Vidusjūra saplūst ar Baltijas jūru. Ūdens krāsu tēlos plūst pasaules vēstures mīti, dzeja un Mocarta mūzika. Īpaši tuvi māksliniecei bija divi dzejnieki – Horhe Luiss Borhess un Edvarts Virza. Raugoties Vijas gleznās, reizēm savijas arī dzimtas dzejnieku, mūziķu un vēsturnieku likteņi. It kā aizmirsta, it kā nākotnes nojausma rāmi vēsta par laikiem, kas bijuši, un par laikiem, kas nāks.
Kopš 1977. gada Vija Spekke rīkojusi daudzas personālizstādes, un divas pēdējās “Bēgļi – gūstekņi” notika šī gada pavasarī un rudenī Latvijā. Vairāku karu bēgļu tēma arī mūsu zemē uzrunāja visu tautību, dažādu laiku, reliģiju un varu pārstāvjus. Vijas Spekkes akvareļi un grafikas lapas atgādina par mūsu atbildību un stāsta par viņas personīgajām emocijām, līdzi jūtot dzimteni un pajumti zaudējušiem cilvēkiem.
2017. gada 4. janvārī mākslinieci Viju Spekki guldīs Rīgas Meža kapu dzimtas kapu kalniņā. Pulcēšanās pulksten 10.40 pie 2. Meža kapu galvenajiem vārtiem.
