Vietējo iedzīvotāju noskaņojums strauji mainījās, viņi sāka apbruņoties, ņemot talkā bises, izkaptis, dakšas un grābekļus. Lai arī daži drosminieki vēl klīda pa laukiem, meklējot noslēpumaino būtni, lielākā daļa iedzīvotāju izbailēs ieslēdzās savās mājās. Visviet parādījās izkārtas dažādas māņticības zīmes, kas varot pasargāt no jebkādām dēmoniskām izdarībām. 1
Tajā pašā laikā medītāji teju vai pieļāva šaušalīgu kļūdu. Vudberijas ciematā dzīvoja kāds kluss neprātis, vārdā Deniels Plamers, kurš staigāja, ietērpies skrandās, izdaiļojies ar putnu spalvām, klīda mežos, atdarinot putnu un zvēru balsis. Vietējie viņu pazina kā pilnīgi nekaitīgu. Taču viena daļa mednieku par viņu nebija pat dzirdējuši. Kad viņi Denielu pamanīja un viņš centās no viņiem aizmukt, sekotāji viņu ātri noķēra un jau grasījās operatīvi izrēķināties, uzskatot, ka viņš arī ir meklētais “briesmonis”. Taču laikus iejaucās Vudberijas miertiesnesis un izglāba Denielu.
Pamazām arī noformējās priekšstats par pēdu veidu – to bija daudz, un lielais vairums tagad tās bija redzējuši. Bija skaidrs, ka tās ir gluži citādas nekā jebkuram zināmajam četrkājainam dzīvniekam. No otras puses – tās bija mazliet ieliektas, proti, tā, it kā nags vai kas nu tas tur varēja būt, būtu viegli iešķībs.
Katrs nospiedums no iepriekšējā bija nemainīgā 20 centimetru attālumā, tā stiepjoties daudzu kilometru garumā, turklāt šī distance saglabājās neatkarīgi no tā, vai tā bija līdzena apkaime vai kalna nogāze. Katrs nospiedums bija desmit centimetrus garš un septiņus centimetrus plats, un arī šie izmēri visā nospiedumu laukumā palika nemainīgi.
