– Tolaik par avīžu redaktoriem jau iecēla ļaudis, par kuriem kompartija bija droša. Kad pats aptvērāt, ka padomju režīma iedibinātā sistēma ir sevi pārdzīvojusi? 12
– Jāatzīst, ka apgaismība man nenāca uzreiz, tā nostiprinājās pamazām. Ka kaut kas nav kārtībā, par to pirmās šaubas radās, televīzijas ekrānā dzirdot Brežņeva nevarīgo šļupstēšanu. Vienlaikus viņu bezgalīgi cildināja un slavināja, viņam pasniedza apbalvojumus, cēla pieminekļus, izdeva it kā viņa sarakstītās grāmatas. Tas liecināja, ka atgriežas personības kulta laiks. Rakstnieku savienībā savulaik man bija iespēja izlasīt arī Ojāra Vācieša dzejoli “Vadoņa atgriešanās”, tas jau ir par to pašu.
– Ko tolaik varēja atļauties redaktors? Uzstāties pret sistēmu?
– Pret sistēmu es nevarēju uzstāties, nē. Ja kaut vai reizi būtu to mēģinājis, diezin vai būtu izdevies izdot pat vienu laikraksta numuru. Preses namā divus stāvus zem mūsu redakcijas atradās Galvenā literatūras pārvalde, kas rūpīgi sekoja katram teikumam, katram vārdam. Tas bija laiks, kad bija jāslavina padomju cilvēks, viņa milzu spējas un visvarenība. Laikrakstos bija jāraksta par viņa nemitīgajām darba uzvarām, kas mūs tuvina komunisma gaišajai rītdienai. Uzvarētājs, viņa darbs un dzīve bija jārāda tikai pozitīvā gaismā.
Bet mēs mēģinājām iedziļināties un novērtēt, kāds patiesībā ir šis cilvēks, kā un kādos apstākļos viņš dzīvo. Rīkojām diskusijas par cilvēku dzīvē un mākslā, par dabas aizsardzības problēmām, Dziesmu svētku norisi. Patiesībā šis visvarenais padomju cilvēks bija degradējies, humanitārās mērauklas bija satrupējušas, valdīja totāla bezizeja.
Šīs manis pieminētās diskusijas mums gan izdevās iesākt un kādu laiku turpināt, bet nevienu neizdevās pabeigt, tās pārtrauca kompartijas ideologi, pārmezdami mums novirzīšanos no vienīgā ideoloģiski pareizā kursa.
