Juris Lorencs: Jo izolētāks cilvēks, jo sašķeltāka sabiedrība, jo vieglāk ar to manipulēt 50
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada 10. janvārī prezidents Egils Levits TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” sacījis: “Valdība un Saeima, Saeimas vairākums, ir atbildīgi par politisko situāciju valstī. Bet visiem ir jāzina un jāaptver arī tas, ka valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos.”
Kaut nu tā būtu! Diemžēl socioloģiskās aptaujas liecina ko citu – cilvēki neuzticas politiķiem un varai. Aģentūras “SKDS” pērn decembrī veiktās aptaujas dati liecina, ka 31% cilvēku augstāko amatpersonu sacītajam “netic nemaz”, bet vēl 41% – “drīzāk netic”. Kopā tie ir 72% “neticības”. Savukārt 18% iedzīvotāju amatpersonu sacītajam “drīzāk uzticas” un tikai 4% “tic pilnībā”. Nav iemesla apšaubīt šos skaitļus. Kaut vai tāpēc, ka “SKDS” pakalpojumus izmanto arī valsts iestādes.
Tad jau iznāk, ka patiesībā cilvēki nemaz tik ļoti necer uz valsti, kas “visu nokārtos”.
Savā mentalitātē esam viensētnieki, kuri dzīvo pēc principa “katrs pats savas laimes kalējs”. Vienlaikus, ja tas ir nepieciešams, latvieši spēj būt vienoti. Sarīkot Dziesmu svētkus, izcīnīt un atgūt neatkarīgu valsti. Nosargāt valodu, kultūru, vērtības, dzīves ziņu un tautas tradīcijas. Tā ir mūsu izpratne par lietu dabisko kārtību. Ja ir vēlēšanās, to var dēvēt par “dabiskās dzīves kultu”, kā LU rīkotajā konferencē izteicās Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova.
Pēc viņas uzstāšanās sociālos tīklus pārplūdināja mēmes, attēli ar smaidošām ģimenēm, sportistiem, cilvēkiem pie pusdienu galda, baznīcā, atpūtā, dārzā. Blakus piezīme – “dabiskās dzīves kults”. Nedēļas nogalē gadījās būt dzimšanas dienas svinībās, kur viesi saskandināja glāzes un uzsauca tostu par “dabiskās dzīves kultu”.
Sanita Osipova, iespējams, pati to neapzinādamās, ierosinājusi diskusiju, kas sabiedrībā nenorims vēl ilgi. Cerams, tā liks padomāt, kas ar mums ir noticis šajos divos gados kopš Covid-19 pandēmijas sākuma.
Man pašam šķiet, ka lielākais izaicinājums bijusi nevis pati slimība un pat ne cilvēku nāve (kas patiesībā ir daļa no dzīves), bet gan distancēšanās un ar to saistītās problēmas – vientulība, bailes, nedrošība par rītdienu, darba zaudējums, trūkums, emigrācija, depresija, alkohols, mazkustība, ielaistas slimības, izjukušas attiecības, atpalikšana mācībās – sarakstu var turpināt.
Varbūt ar laiku atklāsies, ka vislielākos zaudējumus sabiedrībai radījusi tieši ierastās dzīves kārtības iznīcināšana. Izolācijas sekas ir atsvešināšanās, neticība politiķiem un valsts institūcijām.
Jo izolētāks cilvēks, jo sašķeltāka sabiedrība, jo vieglāk ar to manipulēt.
Šodienas hibrīdkara apstākļos tas jau ir valsts drošības jautājums. Tāpēc būtu apsveicams katrs mēģinājums atgriezties pie ierastās, pie “dabiskās” dzīves.
Parastas darbdienas pievakare Rīgā. Lielveikala vestibilā rindā drūzmējas cilvēki. Elpojot viens otram pakausī, viņi mēģina atvērt telefonā ielādētos Covid-19 sertifikātus. Rakņājas pa kabatām, meklējot ID kartes. Laiks rit. Mana izpratne par lietu dabisko kārtību saka – paklau, te kaut kas ir ne tā! Vai tiešām es viens tā domāju?
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“JV”) paziņojis – ierobežojumi ir jāpārskata un jāpielāgo “reālajām vajadzībām”. Savukārt izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (JKP) izteikusies, ka Covid-19 tests skolās būtu jāveic tikai gadījumā, ja skolēnam ir saslimšanas simptomi. Tomēr šai idejai nepiekrīt epidemiologs Jurijs Perevoščikovs. Viņš uzskata, ka testi dodot iespēju preventīvi “izķert” sasirgušos, kuriem nav saslimstības simptomu.
Tikmēr pozitīvo gadījumu īpatsvars no visiem testētajiem jau sasniedzis teju 40% un turpina augt. Un tas viss, neraugoties uz sejas maskām, roku dezinfekciju, testēšanu, vakcināciju, distancēšanos, izolēšanos, sertifikātiem, zaļajiem un sarkanajiem režīmiem.
Bet kas notiks, ja kādu dienu pozitīvo testu skaits tuvosies 100%? Aizvērsim visu un izliksim uzrakstu “Latvija. Slēgts uz nenoteiktu laiku”?
Pārtrauksim cept maizi, brūvēt alu, vadīt vilcienus un autobusus, izvest atkritumus, skolot, ārstēt, sargāt robežu? Tikai tad nevajadzētu aizmirst šādu uzrakstu izgatavot arī kurdu un arābu valodās. Jo citādi migranti pie Baltkrievijas robežas klusumu Latvijas pusē var iztulkot kā laipnu aicinājumu ienākt. Man ir aizdomas, ka viņi par Latvijā sastopamā “dabiskās dzīves kulta” bīstamību neko nav dzirdējuši.
