Brīvā lidojuma sajūta. Saruna ar aktrisi Jūliju Ļahu 0
No 13. jūnija līdz 22. augustam Latvijas brīvdabas skatuves apceļos savulaik Latvijas teātra skatītāju iemīļotā Tijas Bangas muzikālā komēdija “Septiņas vecmeitas”. Viena no septiņām neprecētajām dāmām līdzās Olgai Dreģei, Veltai Straumei, Raimondai Vazdikai, Lailai Kirmuškai, Gintai Krievkalnai vai Lienei Šomasei, Maijai Romaško un Dacei Makovskai viņu kopīgo acuraugu Pūpēdīti (Juris Jope vai Emīls Kivlenieks) pieskatīs arī apburošā aktrise Jūlija Ļaha. Izrādē skatītājus priecēs arī viņas veidotie 20. gadu stila kostīmi.
Jūlija ir ceļotāja, kurai netīk ilgi palikt vienā vietā, vienā teātrī. Viņa teic: galvenais, lai ir interesanti, – un baidās ieslīgt rutīnā. Gandrīz desmit gadus bijusi Daugavpils teātra aktrise, aktrise pēkšņi nolēma doties uz Liepāju. Pēc trim gadiem, iemantojusi skatītāju mīlestību un novērtēta kā sezonas labākā aktrise (par lomām “Violets”, “Viss par sievietēm”, “Pīļu medības” un “Pidžama sešiem”), Jūlija kopā ar dzīvesbiedru, režisoru Ivaru Lūsi devās tālāk – šoreiz uz Rīgu. “Protams, iet uz nekurieni vienmēr ir bīstami. Tas ir brīdis, kad esi apstājies uz kraujas malas un nezini, vai lidosi uz augšu vai leju. Bet sajūta, kad sākas lidojums, ir lieliska! Man šo soli vajag spert, lai attīstītos. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka tā izdarīts. Laikam jau man tāda daba, kas neļauj ilgāk uzturēties vienā vietā. Man ir bail no rutīnas. Tā ir kā purvs, kurā tu sāc grimt, pašam nemanot. Kad smelsies mutē, būs par vēlu. Svarīgi ir pamanīt to brīdi un ātrāk kaut ko mainīt.”
Galvaspilsētā Jūlija sevi pieteica jo spoži – viņas un Ivara Lūša veidotais teātra stāsts pusaudžiem “Miskastes bērns” ieguva “Spēlmaņu nakts” 2009./2010. balvu. Vairākus gadus televīzijas skatītāji varēja sekot Jūlijas gaitām, jūtot līdzi nešpetnās Santas Ziemeles varonei pašmāju seriālā “Ugunsgrēks”. Aktrise teic: seriāla posms šobrīd aiz muguras, un viņa ir gatava jauniem izaicinājumiem. Aktrise sevi dēvē par brīvmākslinieci un ir ļoti apmierināta ar šo statusu. “Dzīvoju no projekta līdz projektam, un tas dod papildu brīvību – ja nevēlos iesaistīties kādā projektā – vienkārši atsaku. Galvenais, lai ir aizraujoši. Tāpēc piekritu vairāku gadu piedzīvojumam “Ugunsgrēkā”, jo patīk, ka ir allaž jauni projekti, dažādi cilvēki, ar kuriem vienā teātrī ne mūžam nebūtu sastrādājusies. Protams, būtu naivi šo sajūtu noturēt nepārtraukti, gadās gan kāpumi, gan kritumi.”
Iepriekšējā sezonā izrādēs visā Latvijā Jūlija iejutās ņiprās Vāverītes kažokā, priecējot mazos skatītājus I. Lūša veidotajā izrādē “Sniegbaltītes skola”, ko producēja apvienība “Racoco”. “Izrādē esam satikušies dažādi zvēri – aktieri un mūziķi, un jau tagad ir skaidrs, ka “Sniegbaltīte būs arī nākamajā sezonā,” smejas Jūlija. Tāpat bērnus priecē jaunatklātā Jaunatnes teātra izrāde “Un atkal Pifs”, kurā Jūlija smīdināja mazos skatītājus kā draiska Pelīte. “Iznāk, ka šajā sezonā man ticis daudz grauzēju,” jau kārtējo reizi smejas Jūlija. Rotaļīgi skaitot lomas, šķelmīgs smaids no Jūlijas sejas nenozūd ne mirkli; arī tad, ja iezogas kāds nopietnāks vaibsts, tas ilgi neuzkavējas. Aktrise stāsta, ka viņas sadarbība ar Jaunatnes teātri turpināšoties – nākamsezon taps “Kraukšķīša” iestudējums, bet septembrī Jūliju gaida ārkārtīgi kolorīta loma – viņa spēlēs vienīgo dāmu lugā, kurā darbojas tikai vīrieši. Izrāde ar nosaukumu “Boys Band” vēstīs par puišu grupas dibināšanu, un Jūlija saspēlēsies ar dziedātājiem Normundu Rutuli, Roberto Meloni, Valteru Frīdenbergu un Juri Jopi. “Mans uzdevums būs tikt galā ar visiem večiem un viņus mazliet padresēt. Pārpratumiem bagāta komēdija ar savu romantikas devu,” skaidro Jūlija.
Tikko pirmizrādi piedzīvojusi skatītāju savulaik iecienītā Tijas Bangas muzikālā komēdija “Septiņas vecmeitas”. Kādā pansijā dzīvo četras sievietes labākajos gados, kurām dzīve iegrozījusies tā, ka visas palikušas vecmeitās, tomēr vēlēšanās būt mātēm un tieksme par kādu rūpēties ņem virsroku. Apstākļu sakritība, ka viņu pansijā dzīvo arī kāds trūcīgs jauns mākslinieks Pūpēdītis, kurš kļūst par vecmeitu rūpju objektu.
Savulaik vecmeitu lomās iejutās kādreizējā Jaunatnes teātra lieliskās aktrises Vera Singajevska, Elvīra Baldiņa, Ludmila Leimane, Astrīda Gulbe, Astrīda Vecvagare, Tamāra Soboļeva un Anta Krūmiņa, bet Pūpēdīti spēlēja Ivars Brakovskis. Kad Ivars Lūsis izdalījis eksemplārus, Jūlija pārjautājusi, vai viņš nav kļūdījies. “Izrādījās, ka neesmu jaunā mīlniece (Liene Šomase vai Ginta Krievkalne), bet gan viena no sešām kolorītajām dāmām pensijas vecumā – mērniece Lielause! Nebiju pārliecināta, vai to vispār varu, tomēr mēģinājumi ripoja tik labi, ka jautājumi vairs neradās.” Aktrise pasmaida. Viņa priecājas, ka visi personāži ir tik spilgti un garšīgi, ka spēlēt esot bauda. “Pat sapņos nebija rādījies, ka spēlēšu uz vienas skatuves ar Olgu Dreģi. Pat ja izrādei ir trīs cēlieni, ir sajūta, ka izrāde paiet vienā elpas vilcienā.”
“Septiņas vecmeitas” ļaus skatītājiem novērtēt ne tikai Jūlijas aktiermeistarību, bet vēl kādu viņas talantu — skaistos izrādes 20. gadsimta 20. gadu stilā ieturētos kostīmus radījusi Jūlija. Savulaik nevienu neizbrīnīja tas, ka viņa, Daugavpils meitene ar dotībām zīmēšanā, mākslas skolas pieredzi, izvēlējās turpināt mācības Daugavpils mākslas koledžā. Tomēr, visiem par pārsteigumu Jūlija nokļuva apģērbu dizaina nodaļā. “Pēc tam mācījos un pati sev jautāju, kāpēc negāju uz gleznošanu un kā es te nokļuvu pie šīm lupatām! Pēc tam sapratu, ka toreiz man vajadzēja to grūtāko – šajā nodaļā bija vislielākais konkurss.”
“Savu nepiepildīto sapni par gleznošanu īstenoju daudz vēlāk – apgleznoju sienas cilvēku mitekļos. Redzēju, ka ar to nodarbojas draudzene un lūdzu, vai drīkstu pamēģināt. Daži klienti brīnījās, kāpēc pie viņiem ar otu rokās pie sienas stāv Santa no “Ugunsgrēka”! Jautāja: ko tu šeit dari? Bet man vienkārši patika! Kad apstājos pie sienas, sapratu, ka savā dzīvē nevaru būt tikai māksliniece vai tikai aktrise – varu būt tikai viss kopā. Ja tu dari to, kas tev patīk, tas ir mirklis kad atveras kosmoss un pārņem sajūta, ka visi ceļi ir vaļā. Tajā brīdī bija sajūta, ka abas manas pusītes ir atkal kopā. Kad jutu – sākas rutīna, aizgāju, atgriezos pie kostīmiem.”
Jau pašā aktrises karjeras sākumā Jūlija veidojusi kostīmus vairākām Daugavpils teātra izrādēm – ugunskristības kostīmu mākslinieces amatā bija izrāde “Amadeja kungs”. “Pirmoreiz sapratu, ko tas nozīmē – būt kostīmu māksliniekam. Ir jāsaprot, ko grib režisors, ko vēlas aktieri, un tas jāsabalansē ar manu redzējumu. Diezgan ātri uztvēru spēles noteikumus, vēlāk jau bija vieglāk.” Jūlijas radītajos kostīmos Daugavpilī tērpušies Rūdolfa Blaumaņa “Zagļu”, arī izrādes “Fanes” varoņi, tāpat arī muzikālā dzejas iestudējuma “Latgalīte” aktieri. Pēc Daugavpils teātra posma kostīmu mākslinieces prasmes aktrise esot “nobīdījusi tālākā apziņas plauktiņā”, līdz Liepājas teātra kolēģe Sigita Jevgļevska aicinājusi veidot kostīmus Liepājas teātra Ziemassvētku uzvedumam. Vēlāk tapa krāsaini kostīmi Leldes Kaupužas veidotajai bērnu izrādei “Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu”. “Sākumā kategoriski atteicos, bet, kad tiku līdz mājai, galvā bija sadzimis tik daudz fantāziju un bilžu, ka teicu: darām, citādi nevarēšu noskatīties, ja zvēriņi staigās citādos uzvalkos.” Jūlijas radītos kostīmus šobrīd valkā arī sunītis Pifs un viņa līdzgaitnieki. “Kostīmus darināju rudenī, bet nebiju aprēķinājusi, ka tas ir pirmssvētku laiks, kad šuvēji ir ārkārtīgi aizņemti. Tā nu šuvu pati. Sakodu zobus un teicu – es to izdarīšu! Šujmašīna plīsa, strādāju sakostiem zobiem, bet rezultāts bija un ir.”
“Sākumā bija grūti spēlēt izrādēs, kurās visi spēlē manos kostīmos. Visu laiku redzu – kāds nav kreklu salicis biksēs, kādam diegs atiris — un prātoju, nu kāpēc neviens to nesalabo! Arī skatoties kolēģu izrādes, pievēršu uzmanību gan kostīmiem, gan aktierspēlei. Protams, tāpat kā katrs skatītājs, teātri vispirms uztveru ar muguras smadzenēm, jo prātu vienmēr var kaut kā piemuļķot, bet emocionāli skatītājs vienmēr jūt, ja kaut kas nav kārtībā. Nu jau esmu iemācījusies aktierspēli un kostīmu lietas nošķirt. Kostīmi ir gatavi, un viss – tālāk strādāju kā aktrise. Varbūt tas, ka esmu aktrise, savā ziņā pat palīdz – jau lasot lugu, es zīmēju personāžus, radu viņu tēlus un tad veidoju kostīmu. Ja es nebūtu aktrise, droši vien neradītu arī kostīmus.”
Par savas varones skaisti polsterēto kostīmu Olga Dreģe – viena no septiņām vecmeitām – Jūlijai pat pasniegusi ziedus. “Visas izrādes varones ir tik dažāda rakstura, ka tērpam jāpasvītro katras individualitāti,” stāsta Jūlija. Darbība norisinās pagājušā gadsimta 20., 30. gados, un šis laiks kļuva par Jūlijas iedvesmu. “Pirmoreiz to gadu garšu izjutu, kad man bija 10 gadi. Pie manis nokļuva to gadu fotogrāfiju albums, un es varēju to pētīt neatraudamās. Izrādē centos atcerēties to sajūtu. Iedvesmoja arī pagājušajā vasarā veidotais Ilonas Brūveres projekts “Dāmu paradīze”, kurā ceļojām cauri modes gadu desmitiem. Manas vecmeitas kostīms, protams, tapa pēdējais, un pārsteigums izdevās! Ar savu varoni esam kārtīgi saradušas, man pat šķiet, ka Jūlijas ikdienas gaitā reizēm parādās kaut kas no mērnieces Lielauses platā cirkuļa soļa. Ļoti ceru, ka skatītāji nāks uz šo izrādi. Ir ļoti daudz dziesmu, mīlestības un smieklu. Katrā ziņā, mums, spēlējot izrādi, ir svētku sajūta.”
Kas jādara vasarā? “Jābauda daba. Vismaz nedēļu jāatrod brīvs brīdis, lai kopā ar Ivaru aizbrauktu uz viņa dzimtajām mājām Skrīveros. Mammas arī gaidīs ķiršu laikā Daugavpilī – šogad esot raženi ziedējuši. Galvenais, lai ir miers. Mums ar Ivaru ir ļoti līdzīga domāšana. Jau pirmoreiz sastopot sapratu – tas ir mans cilvēks. Kā Siāmas dvīnis, kas dabūjis atpakaļ savu pazudušo pusi. Arī radošā ziņā mēs viens otram ļoti uzticamies. Protams, periodiski pārskrien kāda vētra, bet tas ir tikai normāli.”
