Brīvdomātāja ar krampi 0
Gandrīz vai katru nedēļu, citreiz pat ik pēc pāris dienām, redakcijā saņemam vēstuli no mūsu uzticamās lasītājas Lilijas Treices. Vērtējot pēc uzrakstīto vēstuļu skaita un vēstuļu apjoma, Lilijas kundzi godam var dēvēt par aktīvāko vēstuļu rakstītāju.
Šķiet, rakstot viņa uz papīra izliek visas savas dusmas un vilšanos, lai aizstāvētu savus ideālus. Satiekot Liliju, pretī raugās divas sirsnīgas acis. Tērpusies latviešu tautastērpā viņa sagaidīja savās mājās kopā ar citiem ciemiņiem – viņas iemīļotā radio ”Merkurs” veidotājiem, diviem vīriem, kas mitinājušies ”telšu pilsētiņā” pie valdības ēkas, un savu labu draudzeni.
”Esmu brīvdomātāja,” par sevi teica Lilija. Nav šaubu, ka arī viņas draugi ir brīvi savā domāšanā un ar dedzīgām sirdīm. Visi kā viens piekrīt Lilijas vērtējumam, ka ”Latvijas Avīze” varētu būt vēl stingrāka savā nostājā nacionālajos jautājumos. ”Uz avīzes vāka rakstīts, ka esat nacionāli konservatīva avīze, bet jūs esat pārāk glancēti,” kritizē Lilija. Viņa vīlusies, ka, piemēram, pārāk maz avīzē savulaik rakstīts par jau mūžībā aizgājušo Uldi Freimani, ko Lilija dēvē par Gunāra Astras sekotāju.
Lilijas nacionālais gars ieaudzināts ”tagad nosodītajos Ulmaņlaikos’,’ kad jau 4. klasē lasījusi Aleksandra Grīna ”Dvēseļu puteni” un skolotājas stāstījušas par Garlību Merķeli un citiem. Kad Atmodas laikā sākās kustība ”Helsinki 86”, ”biju kā apreibusi muša. Pēc Atmodas pilsoņu komitejā strādāja brīvprātīgie, algas viņiem nevajadzēja. Tad bija Tautas fronte. Tur uzreiz klāt bija tautas mīlulis Anatolijs Gorbunovs ar skaisto frizūru. Tad Jānis Peters kā inteliģences pārstāvis. Ko mēs ieguvām pēc Atmodas? Zelta vīrus, kādi bija Godmanis, Jaundžeikars, Zaķis un citus”, ironizē Lilija.
”Kāpēc tikai Izraēla drīkst būt nacionāla valsts? Pamēģiniet kāda cita valsts būt nacionāla, tūlīt sauks par fašistiem,” bēdājas Lilija. ”Pēc 18. februāra referenduma latvieši ir kā trusīši būrī, kas sev līdzās ir izaudzinājuši žņaudzējčūsku, kura grib, lai mēs to cienām tik ilgi, kamēr viņa mūs norīs.”
Par spīti cienījamam vecumam Lilija joprojām aktīvi piedalās ”visur, kur ir kāda latviska sanāksme”. Sāp sirds, ka daudzus tādas sanāksmes vairs neinteresē. ”Visi tagad ir karjeristi vai pielīdēji,” vērtē Lilija.
Kad viņai vaicāju, kā viņa spēj dzīvot bez telefona, Lilija smej: ”Man vēl būs jāpabeidz universitāte? Man pietiek ar laikrakstiem, draugiem, radio un televīziju.”
Avīzē viņa ar īpašu vērību izlasa rakstus par vēsturi un jaunāko grāmatu aprakstu, kas noder, ejot uz grāmatnīcu pēc jaunākajām dokumentālajām grāmatām. Lilija interesējas arī par zinātnes sasniegumiem un tautsaimniecību. Necieš bankas un kapitālismu. Pārdzīvo sociālo netaisnību, īpaši mazās pensijas un nesamērīgi lielo nekustamā īpašuma nodokli. Lilija dzīvo privātmājā Rīgā, taču knapi savelk galus kopā, lai visus nodokļus nomaksātu. Iet prom no zemesgabala, par kuru savulaik bijušas lielas cīņas ar kaimiņiem, gan neļaujot sirdsapziņa. Šķiet, Lilijai dzīvessparu dod arī viņas ticība Dievam. ”Ieskaties dabā, klausies dabā un runā ar savu Dievu. Tā ir mana reliģija,” teic Lilija. Viņa neiet uz kristīgo baznīcu, jo nespēj pieņemt to, kā Latvijā kristietība tika ieviesta. Tomēr augstāka spēka klātbūtni nenoliedz. ”Visas reliģijas ir nojauktas filozofiskas mācības. Visuma likums ir – nedari otram to, ko pats negribi, un necel personīgo laimi uz cita nelaimes un ciešanām,” atgādina Lilija.
