Brīvība un valdība. “LA” vēstuļu apskats 1
“Vai kopīgi izcīnītā Latvijas brīvība nav pietiekams atalgojums barikāžu dalībniekiem un visai Latvijas tautai?” raksta ar Barikāžu piemiņas medaļu apbalvotais Pēteris Korsaks. Viņš uzskata, ka priekšrocības vai atvieglojumi piešķirami vien tiem, kuri barikāžu laikā tika ievainoti vai, kā Andra Slapiņa dēls, zaudēja tuvinieku. P. Korsaks atminas: “Andri Slapiņu satiku 19. janvāra vakarā, parunājāmies par nākotnes iecerēm, nofotografēju viņu ar neiztrūkstošo kinokameru, un tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Sieva šo pēdējo fotouzņēmumu izsūtīja pa visu pasauli.”
Lubānietis Onufrijs Gailums mudina vērtēt norises politikā un pauž sarūgtinājumu, ka tika gāzta valdība, bet nu jau pārāk ilgi “jaunu, labāku valdību izveidot nevar”. Viņš spriež, ka tas notika varas politiķu kļūdu dēļ, un ir sarīmējis satīrisku dzejolīti, kurā secina: “Premjerkrēsla tīkotāja/ Beigās paliek zaudētāja./ Vai mums labāka būs vara/ Pēc šī bezjēdzīgā kara?/ Politiķu darbi rādīs/ Vai par savu valsti gādās.”
Andrejs Lucāns no Burtniekiem atceras, kā savulaik toreizējais premjers Aigars Kalvītis kādā gadumijas uzrunā sacījis, ka mums vajadzīga liela un stipra nākotnes ideja. Lasītājs uzsver: “Viedi vārdi! Ir mainījušās Saeimas un valsts vadītāji, bet lielā un stiprā nākotnes ideja tā arī nav realizējusies. Nav atrisinātas pašas būtiskākās problēmas: biedējošā demogrāfiskā situācija un masveida emigrācija, bet par visu vairāk – katastrofālā lauku depopulācija. Valsts vadītāji un atbildīgās institūcijas gan atzīst šo problēmu esamību, taču nepiedāvā nekādus reālus risinājumus to novēršanai.”
Rīdziniece E. Pētersone spriež, ka daudziem deputātiem trūkst “pieredzes kapitālistiskās sistēmas saimniecībā, un viņi nespēj neko veikt, lai stimulētu vietējo cilvēku radoši strādāt, dot darba vietas un tā celt vidējo līmeni sabiedrībā”. Vēstules autore rosina žurnālistus analizēt, kā runā deputāti, jo secinājusi, ka dažreiz “izklausās bēdīgi, nenopietni. Piem., I. Sudraba (“No sirds Latvijai”) ir deputāte, tātad derētu redzēt viņas darbu Latvijas un tās iedzīvotāju labā. Bet viņa tā primitīvi uzstājās, nosaucot premjeres L. Straujumas atskaiti par diplomdarbu. Ja viņa būtu politiķe ar interesi par darbu, tad konkrēti uzdotu jautājumus, kas atsedz būtību”.
