Ceļ kausus, šķind glāzes 0
Par to, ka alkohols lietots jau tālā senatnē, atgādināja Bauskas pils muzeja Senā dzīvesveida skolas pasākums “Alkohols 13. – 17. gs. Eiropā”.
Dzērienus izmantoja ikdienā, nākotnes pareģošanas rituālos, godos, dzīrēs, bērēs, dziedniecībā, krogos, tavernās, pilīs un muižās. Parastākais zemnieku ikdienas dzēriens, ko lietoja slāpju veldzēšanai, bija plānalus jeb dzira vai pataks. Taču augstāko kārtu pārstāvji lielākoties lietoja vīnu un alu.
Latvijas teritorijā līdz 17. gs. degvīns gatavots dažās muižās nelielā apjomā un kā alkoholisko dzērienu to tikpat kā nelietoja, bet izmantoja zālēm. Alus piens tapa, savārot alu ar pienu, to uzskatīja par svētku un viesību cienastu.
Ap 6. gs. alu brūvēja arī klosteros. Sākotnēji to lietoja gavēņa laikā, taču vēlāk pārdeva svētceļniekiem un tirgotājiem, kuri apmetās klosteru krogos. Alus pārdošana veidoja lielu daļu klosteru ienākumu. Alus darīšana līdz 9. gs. uzticēta tikai sievietēm, jo uzskatīja, ka viņas darbu padara rūpīgāk. Pēc 9. gs. alus darītavās vīrieši sāka brūvēt alu atbilstoši savai garšai – stiprāku. Līdz pat 18. gs. valdīja uzskats, ka alu jāmāk gatavot katrai saimniecei. Kāds mūks rakstījis: “Kas dzer alu, tas guļ, kas guļ, tas negrēko, kas negrēko, tas nokļūst debesīs. Āmen!”
