Cimdara kungs visu nokārtos? 0
Tūdaļ pēc tam, kad pagājšnedēļ televīzija bija pavēstījusi, ka vispārējai Latvijas pilsonības izdāļāšanai un referenduma sarīkošanai vajadzīgais parakstu skaits ir savākts, tā pieteica kādu sabiedrībā pazīstamu personu.
Tā teica, ka nevajag krist histērijā, jābūt mierīgiem. Varbūt, ka tad Cimdara kungam (Centrālajai vēlēšanu komisijai) otrā kārtā savācamos parakstus neizdosies savākt. “Tikai mieru.” Tas taisnība, ka ne panikā, ne histērijā nevajag slīgt, tāpat kā nevajag slīgt bezbēdībā, bezdarbībā un bezatbildībā, ja vien vēlies saglabāt savu Latviju. Lai cik nepatīkami ir, tomēr jāapzinās jau bīstamie mēģinājumi “likumiski un demokrātiski” sagrābt valsts valodu un patlaban sākta Latvijas pilsonības sagrābšana. Šīs izdarības nenotiek nejauši un kādu sakritību dēļ, bet prasmīgi izkalkulētā veidā. Man nav ko iebilst sarunu biedriem, kas saka: visas šīs kūdīšanas par valsts valodas un valsts pilsonības iekarošanu notiek tieši tajā laikā, kad Rietumi ir aizņemti ar savām finanšu nepatikšanām, kad latvieši lielā skaitā aizbraukuši meklēt darbu ārzemēs, kad pieaug krievu vietējo šovinistu spiediens un kad kāda latviešu daļa zaudējusi piederības apziņu savai tautai dažādu iemeslu dēļ. Ir izteikti arī aizrādījumi, ka darbojas bieži pieminētā Maskavas roka.
Mūsu dienās nauda politiskām vajadzībām nav jārod slepeni, jo ir taču dažādas bankas un citādas iespējas. Pilnīgi nepārprotami Maskavas propaganda piedalās, uz Rīgu, Latviju (protams, pēc Rīgas pirkstiņu lūguma un pieprasījumiem) sūtīdama dažādu iespiedprodukciju un lektorus provokatorus, kas šejienes krievvalodīgajiem iedzīvotājiem stāsta, ka tāda Latvija nemaz nepastāv, tā nelikumīgi aizbēgusi no Romanovu dinastijas apkampieniem, un lādzīgais Staļins 1940. gadā aizbēgušo Latviju “likumīgi” atgrieza Krievijas impērijas klēpī, nekādas okupācijas nav bijis, un tāpēc nav arī okupantu, kas pieteic savas “tiesības”.
Kad tika organizēts t. s. krievu valsts valodas referendums 18. februārī, varas aprindas klusēja, nebrīdināja krievu iedzīvotājus, lai nepinas šajā “lietā”, un iznākums ir zināms. Katrā ziņā latviešu uzticību krievvalodīgajām aprindām, manuprāt, iedragāja. Pilnīgi skaidrs, ka Latvijas valsts interesēs vis nav vēlreiz atkārtot valsts satricināšanu.
