Dārzu posta maijvaboles. Cīnīties vajadzēs pacietīgi 0
Tomātus un zemenes grauž maijvaboles. Ko darīt? Esot kaut kāds pulveris, ko apber ap ceriem. Gribu stādīt jaunas zemenes. Varbūt labāk stādīt uz plēves? ELITA Bērzaunē
“Ar maijvabolēm cīņa ir grūta,” atzīst zemeņu audzētāja Zane Silgale no saimniecības “Lubeco”. Tām dažādos gados ir savi savairošanās maksimumi. To attīstības cikls augsnē ir četri gadi. Bet tā gan nav, kā dažkārt skaidro, ka vienu gadu kaitēklis būs un trīs gadus nebūs.
Vispirms būtu jānoskaidro, vai vainojamas tiešām maijvaboles. Par to var liecināt, ka vīstošā auga saknes zem zemes ir pilnībā noēstas vai arī ja izdodas atrast trekno, balto kāpuru.
Maijvaboļu bērnudārzs mēdz būt tur, kur iepriekš augusi pļava, bijusi zālīte. Šādā maijvaboļu apsēstā vietā nevajag stādīt neko. Šo lauciņu vajadzētu laist papuvē un vismaz vienu gadu cīnīties ar kaitēkļiem. To dara, ik pa laikam atkārtoti uzrušinot augsni. Mazdārziņā to var darīt ar dārza kultivatoru vai pat kapli un grābekli. Daļa kāpuru, nokļūstot virspusē, nonīks, daļu apēdīs putni.
Viens no veidiem, kā dārzu saimnieki paši izplata šo kaitēkli, ir kūtsmēsli un komposts. Kūtsmēslos ir arī ļoti daudz nezāļu sēklu, tāpēc labākais risinājums organiskā mēslojuma vietā lietot zaļmēslojumu, piemēram, eļļas rutkus vai baltās sinepes. Kad tie paaugušies, zaļo masu sasmalcina un iestrādā augsnē. Pēc ražas novākšanas sēj rudzus, kurus pavasarī sasmalcina un arī iestrādā augsnē.
Augi gan padara irdenāku augsni, gan uzlabo tās auglību un veselību. Tie aug tikpat labi vai pat labāk, nekā ja lietoti tradicionālie kūtsmēsli. Turklāt kvalitatīvu kūtsmēslu sagādāšana ir liela problēma, sevišķi mazdārziņu saimniekiem.
Zemeņu audzētāja iesaka neaizrauties ar dažādas stipras ķīmijas lietošanu. Turklāt kāpurs augsnē ir droši pasargāts.
Stādīšana uz tā sauktās zemeņu plēves gan nepasargās no maijvabolēm, vēl jo vairāk, ja tās jau ir augsnē.
