Daugaviņš: Tolefsenam nemēģināšu atriebties 0
Latvijas hokeja izlase otrdien pulksten 16.15 Maskavā aizvadīs pēdējo spēli pasaules čempionātā tiekoties ar Norvēģijas valstsvienību. Izredzes uz ceturtdaļfinālu ir zudušas, arī izkrišana vairs nedraud. Taču puiši apņēmības pilni cīnīties par savu godu un arī augstāku vietu čempionāta kopvērtējumā.
Iepriekšējo reizi abas komandas pasaules čempionātā tikās pirms četriem gadiem, kad Stokholmā mūsējie zaudēja ar 0:3. To spēli ļoti labi atceras Latvijas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš.
“Noskaņojums labs. Brīvā diena vienmēr noder, jo čempionātā ir septiņas spēles 11 dienās, svarīgi arī atpūsties. Norvēģi šodien spēlē, mēs – nē. Ceru, ka to izmantosim,” vakar “LA” sacīja Kaspars Daugaviņš, piebilstot, ka arī emocionālā spriedze ir noņemta. “Tagad nevajadzētu būt nekādai panikai. Nepatīkami bija pret kazahiem – spēle uz nerviem. Tagad redzēsim, vai spēlēsim par ceturtdaļfinālu vai savu godu.”
Pret Kazahstānu guvi vārtus, kad ripa negaidīti atlēca no stikla. Iepriekš karjerā ir tā paveicies?
Visādi brīnumi bijuši – ne pirmo un ne, cerams, pēdējo reizi. Kuriozi vārti, bet pirms čempionāta jau to ievērojām treniņos, ka ripa diezgan bieži tā izlec, ja trāpa pa stikla augšu. Savienojums katrā stiklā, bet tā ir daudzās hallēs. Būtu zemāk gājis, Bukijs pārķertu un iedotu man.
Par norvēģiem ir kas zināms?
Treneru korpuss vairāk pēta, bet paši kaut ko paskatāmies. Taču skatīties var, cik grib – kad izej laukumā, viss mainās, jo taktika ir viens, bet spēles laikā ir citādāk. Man ir interesanti paskatīties citu komandu spēles – varbūt ne visu, bet daļu. Pavēroju pretiniekus, kā hokejs izskatās no malas – citreiz tas ir vērtīgi.
Pēdējo reizi ar norvēģiem spēlējām pirms četriem gadiem Stokholmā, un tev ar viņu kapteini Tolefsenu bija vairākas interesantas epizodes. Pats atceries?
Jā, viņš uzkāpa ar slidu un salauza kājai pirkstu, es iedevu ar nūju pa kuli un dabūju sodu līdz spēles beigām. Bija nepatīkami – tev salauž kājai pirkstu, viņš neko nedabū, bet tevi aizsūta uz ģērbtuvēm. Pēc tam jau nožēloju, bija disciplinārā komiteja un man to piedeva. Viņš ir netīrs spēlētājs un vienmēr tāds bijis, agresīvs, spēlē kaulā, nepadodas, negrib zaudēt divcīņas – ar to pelna naudu. Katrai komandai tāds hokejists noderētu. Vai es no viņa baidīšos? Protams, nē. Arī mēģināšu iedot kaulā, ne jau personīgu iemeslu dēļ, lai atriebtos, vienkārši cīnīšos par ripu. Ja nevajadzēs ierubīt, es to nedarīšu.
Tik daudz laika pagājis, bet labi atceries tās epizodes.
Ja smadzenes strādā, tad var atcerēties gandrīz katru spēli. Tādu momentu jau nevar aizmirst – spēles sods un lauzts pirksts. Toreiz nospēlēju arī nākamos divus mačus, bet karjerā bieži nācies spēlēt ar lūzumiem – divreiz ar kājas pirkstu, arī rokas pirkstu – kad izcīnījām Kalderu kausu, divas kārtas nospēlēju ar lauztu īkšķi. Šosezon spēlēju ar lauztu degunu, bet nekas – uzliec režģi un aiziet.
