Kāpēc “valkāt” Dieva vārdu. Saruna ar mākslinieku Krišu Salmani 5
Līdz 26. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā norisinās mākslinieku – brāļa un māsas – Annas Salmanes un Kriša Salmaņa izstāde “Dziesma”. Viens no izstādes veidotāju uzdotajiem jautājumiem – vai 21. gadsimta latvietis patiesi ir tāds, kāds ir viņa paštēls lielākajā latvietības manifestācijā – dziesmu svētku kopkora dziesmās? Pētot šo jautājumu, mākslinieki apkopojuši visas pēc neatkarības atgūšanas Dziesmu svētku noslēguma koncertos iekļautās dziesmas, un iznākumā tapis skaniski vizuāls “dokuments”, kura uzmanības fokusā nokļuvis daudziem it kā tik pašsaprotamais jautājums par latvietību.
Krišs Salmanis ir viens no pēdējo gadu Latvijas laikmetīgās mākslas spilgtākajiem māksliniekiem – kopā ar Kasparu Podnieku viņš veidojis ekspozīciju Latvijas nacionālajam paviljonam 55. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē, bet 2010. un 2012. gadā mākslinieks nominēts Purvīša balvas fināla atlasei. Darbojoties fotomākslā, video, instalāciju, animācijas un grafikas jomā, viņš veido konceptuāli uzlādētus darbus, ironiski un kritiski pievēršot uzmanību mūsu dzīves parādībām, kas, lai cik absurdas reizēm būtu, kļuvušas par mūsu ikdienu. Piemēram, mākslinieka pēdējā laika veikumi – izstāde “100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt” (izstāde nominēta Purvīša balvai 2015) ironizē par, iespējams, bezjēdzīgajām lietām, ko nepaspējam izdarīt. Kopā ar mākslinieku Andri Breži šajā pavasarī veidotā izstāde “Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?” skatītāju mulsināja sadegušu piparkūku namiņu gruvešu sērija, provocējot jautājumus gan par mākslinieka sūtību, gan reizē par eksistenciālām tēmām.
Šoreiz Kriša Salmaņa un Annas Salmanes uzmanības lokā nonākusi 150 gadus senā latviešu Dziesmu svētku kora dziedāšanas tradīcija jeb, precīzāk, kora dziesmu saturs.
