Franks Gordons: Nacistu upuriem lielāka pretimnākšana nekā boļševiku upuriem 7
ASV tiesneši spriež divējādi, kad jālemj par nacistu un boļševiku izdarībām. Žurnālists Noahs Feldmans laikrakstā “The Washington Post” pievērš uzmanību tam, cik dažāda ir amerikāņu tiesnešu loģika, kad jāspriež par nacistu un boļševiku salaupīto mākslas darbu atdošanu to īpašnieku mantiniekiem.
Formāli Amerikas tiesas izvairās iztirzāt nolaupīto mākslas darbu īpašnieku mantinieku prasības atdot viņiem atņemtās gleznas un citus mākslas priekšmetus, jo to konfiskācija notika saskaņā ar attiecīgās valsts likumiem. Taču to, ko nolaupījuši nacisti, amerikāņu tiesneši parasti ļauj atdot īpašnieku mantiniekiem, jo laupīšanu veica nevis Lielvācijas valsts kā tāda, bet “Einsatzstab Reichsleiter Rosenberg”, kas skaitījās nevis valsts, bet nacistu partijas (NSDAP) struktūra.
Bet te nu ir šāds gadījums: saskaņā ar 1918. gada 19. decembra dekrētu boļševiki cita starpā konfiscēja Vinsenta van Goga gleznu “Le Cafe de nuit” (“Nakts kafejnīca”) un Sezana gleznu, kur attēlota slavenā mākslinieka dzīvesbiedre. Abas gleznas piederēja krievu kolekcionāram Ivanam Morozovam. Šos un citus mākslas darbus boļševiki, kuriem trūka valūtas, pārdeva ārzemju pircējiem. Pirmā no šīm gleznām patlaban atrodas Jeila universitātes mākslas galerijā, otrā – Ņujorkas mākslas muzejā “Metropolitan Museum of Art”. Un, kad Morozova mazmazdēls Pjērs Konovalovs nāca klajā ar prasību atdot nolaupītas gleznas, viņam tika atteikts, pamatojoties uz minēto postulātu, ka konfiskāciju veica suverēna valsts. Nelīdzēja Konovalova arguments, ka boļševiki nebija valsts, bet partija, kas tikko bija sagrābusi varu.
Atkal tas vecais stāsts: nacistus nesaudzē, boļševikus saudzē…
