Dace Terzena: Ko der atcerēties, kad atkal jāpiedzīvo kāda maza nomiršana 0
Vai nu esam cītīgi baznīcā gājēji, vai ne, mums katram ir iespēja Lieldienu laiku piedzīvot dziļi un dvēseliski. Ja vien to gribam, spējam un sev ļaujam. Vai arī tam esam gatavi.
Ko gan 21. gadsimtā var sniegt pāris tūkstošus gadu sens stāsts par kāda pravieša moku ceļu, nāvi un augšāmcelšanos?
Šī sleja jau bija uzrakstīta, kad pirmdienas vakarā mūs sasniedza traģiskā ziņa par postošo ugunsgrēku Parīzes Dievmātes katedrālē. Tā šokē, biedē, skumdina un dramatiskā skaidrībā atgādina, ka arī visstiprākie un šķietami vismūžīgākie cilvēka roku darinājumi nav pasargāti no liktenīgas bojāejas.
Tā vēlreiz apliecina, ka vienīgā vienmēr ceļamā un nesagraujamā katedrāle ir mūsu dvēsele. Par to arī šie ievadvārdi mūsu ceļā uz Lieldienām.
Katram būs sava atbilde. Bet tas nenozīmē, ka dedzīgam kristietim noteikti labāka, dziļāka un izsmeļošāka kā cilvēkam, kuram Kristus nāve un augšāmcelšanās ir nevis ticības, bet pirmkārt cilvēces kolektīvās pieredzes un atmiņas fakts.
Vai tāpēc tas mazāk spēcīgs un dvēseli urdošs? Nē taču.
Es arī nepiederu pie cītīgiem baznīcā gājējiem, kaut arī visa mana bērnība aizritēja reliģiskā gaisotnē zem Jēzus vērīgā skatiena, ko viņa tēls raidīja no portreta pie vecmāmiņas goda istabas sienas.
Un nekad no savas Millijas prom nedevos, pirms viņa nebija mani pārkrustījusi, sakot: “Lai Dievs tevi svētī!” Vai tas arī ir veidojis manu personību? Manu skatu uz pasauli? Varbūt ne tiešā veidā, bet zemstrāvās noteikti.
Un licis formulēt jautājumu, ko sev uzdodu pēc tik daudziem gadiem un uzskatu par īsto Lieldienu svinēšanu savā dvēselē un garā. Tas jautājums skan – cik nobriedusi ir mana dvēsele? Cik gudrāka tā kļuvusi, ik brīdi pieņemot dzīves pārbaudījumus, pārmaiņas, kārdinājumus un zaudējumus?
Franciskāņu mūks Ričards Rors, kura grāmatas nu plašā klāstā pieejamas arī latviešu lasītājam, aicina ieklausīties šķietamā paradoksā. Viņš raksta – mūsdienu sabiedrībā ir daudz vecu cilvēku, bet ļoti maz nobriedušu.
Kad uzdodu jautājumu par savu briedumu, es sevi konfrontēju ar daudziem nepatīkamiem jautājumiem. Lūk, tikai daži.
Vai man vienmēr izdodas apvaldīt savu ego un paštaisnību? Vai es vienmēr atzīstu savas kļūdas? Vai es saku vienu, bet patiesībā manus vārdus virknē mans aizvainojums? Vai es runāju, lai tiešām pateiktu un aizstāvētu būtisko, nevis ļaujos tukšām vārdu kaujām, kur atkal triumfē ārišķība un paštaisnība? Vai es par cilvēkiem neizdaru paviršus, augstprātīgus un virspusējus spriedumus? Vai es lietas pieņemu tādas, kādas tās ir, nejūtoties kā upuris nemitīgajos pārmaiņu vējos?
Katra reize, kad atbilde bijusi man neglaimojoša, tā ir liecinājusi arī par kādu mazu, citiem nemanāmu nāvi manī.
Un katra reize, kad sāpīga pieredze manī iededzinājusi neaizmirstamus secinājumus – nekad vairs tā nerīkoties vai rīkoties citādi –, bijusi mana atdzimšana, kas stiprinājusi dvēseli un varbūt, varbūt likusi tai par mazu tiesu nobriest.
Reiz kādā intervijā arhibīskaps Jānis Vanags uz jautājumu, kāpēc daudziem cilvēkiem ir dots tik garš mūžs, jo šķiet taču, ka dzīves pilnestībai viss jau ir paveikts, viņš atbildēja – tāpēc, ka dvēsele nobriest ilgi.
To der atcerēties, kad atkal jāpiedzīvo kāda maza nomiršana. Ar mūžīgo cerību atkal piedzimt no jauna.
