Dzīve kā… gatavošanās dzīvei 1
Ir tāda dzīves uztvere, kurā tu dzīvē visu laiku atrodies skolnieka lomā. “Patiesā” dzīve tiek atlikta, tev tai visu laiku ir jāgatavojas, jāmācās un jāmācās, un tikai tad, kad tev būs visi iespējamie līdzekļi un būsi “bruņojies” pilnībā visām dzīves situācijām, šķiet, būsi gatavas arī dažādām nepatikšanām un grūtībām.
Mūžu dzīvo – mūžu mācies. Mācies jaunībā – vecumā noderēs… Ir daudz teicienu un padomu par to, kā iemācītais noder nākotnē. Vienkārši vajag cītīgi gatavoties, mācīties un… gaidīt. Tad dzīves centrā nonāk gatavošanās jēgpilnai dzīvei: nedrīkst steigties, nedrīkst izdarīt pārsteidzīgus soļus. Šāds dzīvesstils var novest pie tā, ka:
* cilvēki visu dzīvi gatavojas atomkaram, veidojot patvertnes no atombumbas un izzinot visa veida izdzīvošanas iespējas.
* vadītāji nespēj pieņemt lēmumus, kamēr nav zināmi visi iespējamie situācijas aspekti, kamēr viss nav izpētīts pilnībā.
* ticīgie, kas uztver šo dzīvi tikai kā priekšvārdu pilnvērtīgai dzīvei Tur; cita variācija – cilvēki, kas aizraujas ar ezotēriku un pieņem jebkurus dzīves notikumus kā īpašas mācībstundas, kuras dod viņiem kāds Skolotājs (Dievs, Augstākie spēki, karma…) – lai dzīves beigās viņi kļūtu viedāki.
* cilvēki, kuri ilgstoši gatavojas uzsākt kādu nodarbošanos vai uzņēmējdarbību, bet viņiem ir sajūta, ka visu laiku trūkst pilnīgas informācijas, tāpēc viņi nesper pat pirmo soli.
Cilvēks, kas nepārtraukti gatavojas dzīvei, nevis dzīvo, dzīvo cerībās, var tā arī nenonākt līdz ieceru īstenošanai, un tas ir skumji.
Neuzticēšanās sev, savai spontanitātei un spējai orientēties dzīvē noved pie tā, ka visu laiku savas ieceres atliekam. Turklāt ar it kā ticamu atrunu “es vēl neesmu tam gatavs”.
