Egils Līcītis: Valsts, mazākais, izturējusies netaktiski, lai neteiktu sadistiski, pret nabadzīgiem cilvēkiem 5
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja uz nākamo Saeimu noformējas īsteni sociāldemokrāti (nevis falšie saskaņieši) ar līdzjūtīgu attieksmi pret valsts nabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, tad Juris Jansons, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele, locekļi Sanita Osipova un Aldis Laviņš gūs žilbinošus sasniegumus vēlēšanās.
Izrādās, valdība, kas arvien stāstījusi, ka pilnībā izjūt un pārdzīvo tautas priekus un bēdas, ir mūs maldinājusi.
Tā (kā arī iepriekšējās valdības) bijusi taisni tik ultraliberāla un bagātnieku intereses apkalpojoša, kā par to esam miljonreiz lasījuši, dzirdējuši.
Valsts, mazākais, izturējusies netaktiski, lai neteiktu sadistiski, pret nabadzīgiem cilvēkiem, kuru kabatās petaks ir rets viesis, pret nevarīgiem vecīšiem, kam štociņš ir ceļabiedrs un uzticamais draugs un maizes doniņa ar ūdeni vienīgais ēdamais, dzeramais dienas garumā.
Par iedzīvotāju diskrimināciju liecina Satversmes tiesas taisītie spriedumi, kas viens pēc otra seko panākumu spārnotā tiesībsarga Jura Jansona štancētajiem iesniegumiem.
Neatbilstošā apmērā tiek normēts sociālais nodrošinājums personām ar invaliditāti un pensijas vecumu sasniegušajiem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ nav stāža (varbūt strādāja par dzejniekiem).
Garantētais minimālais ienākums neatbilst konstitūcijai. Mēnesī sociālās palīdzības “dāvātās” summas tiešām pavisam apšķērētas – 64 eirīši vai vēl kāds kapeiks klāt.
Tiesas par ekspertiem pieaicinātie uztura speciālisti arī ir domīgi – ar mazāk par trim eiro dienā indivīds nepieēdīs pilnu vēderu, ja nepielasa baltos dzidros āboļus vasarā un nesakaltē graužamās semočkas ziemai, ja manteļskurstenī nekarājas pašaudzēts cauraudzis un dūmudesa.
Turklāt kaut ko maksā arī apģērbs, zālītes tiem, kam veselība turas uz godavārda un reimatisms kaulos, izdevumi par pajumti.
Noteikti, ka gandarījumu un verdiktu “neatbilst Satversmei!” saņems sirmgalvji, kuri spiesti pārtikt no minimālās vecuma pensijas, un trūcīgās personas, kuras dzīvo uz ienākumu minimuma sliekšņa.
Kā arī spuras saslējušie mediķi par likumīgi noteiktām, bet neizmaksātām algām.
Par šo bēdu ieleju Satversmes tiesā pieņems lēmumu sabiedrības zināšanai – ikkatrai dzīvībiņai pienākas biedriska solidaritāte un tēvišķa uzmanība no valsts puses, nedrīkst sastrādāt tādas lietas, kas neievēro cilvēka cieņu un neatbilst sociāli atbildīgas valsts principiem.
Latvijas valdība atbild, salutējot lielā goddevībā un pazemībā, – Jūsu Godību norādījumi tiks izpildīti! Satversmes tiesas spriedumiem bez kavēšanās piekrīt kā Labklājības ministrijas košumkrūms Petrāviča, tā ikviens deputāts, kam arī agrāk pār vaigu noritējusi kāda asara par vecāka gadagājuma senioru grūto likteni.
Piekrītoši māj pat liberālākie politiķi, kuriem likās, ka pensionāri tiek pārfinansēti.
Varbūt Krišjānim Kariņam, domājot par to, kur ņemt līdzekļus, lai, piemēram, minimālo pensiju paceltu no 80 līdz 314 eiro, šķiet, ka sietās šlipses vietā labāk būtu ap sāpošo galvu aptīts mitrs dvielis, taču pārējie valdošās koalīcijas kolēģi uzskata itin kā ST sprieduma teksts rakstīts zelta burtiem.
Tie tiek atzīti par sīkiem iebudžetējamiem kapitālieguldījumiem, lai uzlabotu trūkumcietēju tūkstošu materiālo stāvokli un likvidētu dzīvi antisanitāros apstākļos.
Joki mazi. Jo pie apvāršņa rēgojas varas pārņēmēju alternatīvs spēks, kas balstīsies uz maznodrošināto un pensionāru armijas aizstāvību.
Ja uz nākamo Saeimu noformējas īsteni sociāldemokrāti (nevis falšie saskaņieši) ar līdzjūtīgu attieksmi pret valsts nabadzīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, tad Juris Jansons, ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele, locekļi Sanita Osipova un Aldis Laviņš piesaistīs pasakainu balsotāju klientūru un gūs žilbinošus sasniegumus vēlēšanās.
Pieskaitiet Latvijas Bankas vadītāju Mārtiņu Kazāku, kurš panācis pirmskrīzes burbuļa parādu norakstīšanu un 10 000 vēlētāju atgriešanos ekonomiski aktīvajā dzīvē, un, skat, Saeimas kreisā frakcija cietušo kredītņēmēju, bijušo naudas noguldītāju un trūcīgo aizstāvju Rītdienas partijas veidolā atspīd nacionālo varoņu oreolā!
Tiesa gan, daži darba mūžu noslēgušie pensionāri šaubās, vai 64 eiro garantētā minimuma saņēmēju vidū ir daudz tādu cilvēku, kuri savu smago dzīves nastu nes ar nesalaužamu pacietību.
Skeptiķi apgalvo, ka dzīve kā pamāte lielākodaļ bijusi pret sarkandeguņiem, kas ar apskaužamu regularitāti pulcējas miesta autobusa pieturā, lai pie izlejamās ļergas čarkas vai moldāvu vīna glāzes apspriestu politiskos jaunumus, kā arī pret pasaules klaidoņiem bomzīšiem.
Taču pret šādu iespējamā elektorāta statusa pazemināšanu strikti iestājas ST tiesnesis Laviņš, kurš saka – valsts nedrīkst svērt, ka cilvēks, kam mazāk veicies dzīvē, ir mazāk vērtīgs nekā tas, kam veicies labāk.
Katrā ziņā Satversmes tiesā spriestais sniedz cerības ļaudīm, kas bija spiesti dzīvot pliki kā baznīcas žurkas, vecīšiem gara mūža pēdējā cēlienā, ka par viņu nākotni kāds ir nomodā.
