Franks Gordons: Kurš jau rīko bēres Latvijai 0
“Maizi un izpriecas” – šo seno romiešu teicienu Sergejs Tiščenko licis kā virsrakstu mazam apcerējumam, ko viņš avīzē “Vesti segodņa” veltījis Dziesmu svētkiem. Mājiens ir skaidrs: tāpat kā senajā Romā, Latvijā pūlis (plebs) ir kārs uz izpriecām.
Rakstot par lielo pieprasījumu pēc Dziesmu svētku biļetēm, Tiščenko ņirdz: “Plebs priecājas par vispasaules latviskuma spēku (..) Bet par ko tad jāpriecājas? Tik tikko pietiek maizei, bet izpriecām – ak vai! (..) Tautas dziesma var tapt par neatkarīgās Latvijas pēdējo smilkstienu (vizg). Konkrēti pēdējo – likumus diktē Eiropas Savienība, budžetu – Starptautiskais valūtas fonds, no ozolkoka lata šķirsimies pēc 8,5 mēnešiem – un kas paliek? Gulbja dziesma, kuras klausīšanās maksā bargu naudu, un tāpat tik reizi piecos gados?”
Tiščenko izpelnījies labu vietu Latvijas nīdēju konkursā, gatavojot tai bēres: “Es ilgi prātoju par to, kāds būs otrās Republikas fināls. Vai būs zīme no augšas? Un te tā ir – dziesma. Sākumā bija vārds. Un beigās arī. Maizi un izpriecas? Rezultātā ne viena, ne otra. Vai tad bija vērts pūlēties?”
Taisni šobrīd tiek atzīmēta Izraēlas neatkarības proklamēšanas 65. gadskārta. “Hamas”, teiksim, mums sūta novēlējumus tieši tādā garā kā Tiščenko Latvijai – lai “cionistiskajam veidojumam” drīzāk pienāktu gals. Izteikuma veids gluži tāds pats.
