Ģitārai veltīts muzejs 0
Stāstot par Ūmeo kā otras šā gada Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumiem, būtu grēks kaut reizi nepieminēt šejieniešu kaislību uz ASV piecdesmito, sešdesmito un septiņdesmito gadu populāro kultūru.
Visvairāk – krāšņajiem klasiskajiem amerikāņu auto un, protams, mūziku. Turklāt Ūmeo Zviedrijā ir īpaša ar to, ka te jau kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem norisinās nozīmīgi džeza un rokmūzikas festivāli. Tāpēc arī “Ūmeo 2014” programmā liela nozīme ir festivāliem – gan mūzikas, gan mākslas, gan literatūras.
Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas atklāšanas laikā Ūmeo roka un džeza mūzikas fani piedzīvoja vēl vienu ilgi gaidītu notikumu – rokmūzikas “sirdij” – elektriskajai ģitārai – veltīta muzeja atvēršanu. Pašā pilsētas centrā īpaši atvēlētā ēkā līdzās operai aplūkojami vairāk nekā trīs simti retu, vēsturiski nozīmīgu un ļoti vērtīgu ģitāru, atvērts mūzikas veikals, bārs un restorāns. Ģitāras muzejs ir pašu pilsētnieku – rokmūzikas entuziastu – izauklēts projekts. Tā ekspozīciju veido dvīņubrāļu Semjuela un Mikaela Odenu privāta kolekcija. Viņi ir visīstākie rokenrola mūzikas fani, kādu te nav mazums – viņi valkā kovboju zābakus, džinsa bikses un kreklus, brīvajā laikā spēlē ģitāras un reizēm kopā ar grupu uzstājas kādā bārā vai klubā, bet vasarās izbrauc no garāžām labi koptos 20. gs. piecdesmito gadu auto. Pāris īsajos vasaras mēnešos teju visa pilsēta un tās apkārtne pārtop antīku auto parādē. Brāļi Odeni savu kaislību uz elektriskajām ģitārām saista tieši ar šo kustību. Viņu vectēvs jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados aizrāvies ar 50. gadu amerikāņu auto, viņam piederējusi taksometru firma, bet vecmamma regulāri piedalījusies izsolēs, lai iegūtu jaunus interesantus eksemplārus. Tā brāļi, vēl būdami mazi, iepazinuši kolekcionāru “medību” aizkulises un pārmantojuši šo kaislību. “Auto un rokenrols ir viena un tā pati kultūra. Arī automašīnu un elektrisko ģitāru dizainam ir daudz kopīga. Pirmās elektriskās ģitāras pat krāsotas ar auto krāsu,” stāsta S. Odens.
Savas pirmās elektriskās ģitāras brāļi Odeni iegādājās 1972. gadā, būdami sešpadsmit gadus veci. Kopš tā laika viņi ieguldījuši visus savus līdzekļus vēsturisku elektrisko ģitāru kolekcijas izveidošanā. Viņiem nācās rūpīgi “ķemmēt” sludinājumus un izsoles, lai uzietu kādu retu eksemplāru labā stāvoklī par pieejamu cenu. Astoņdesmito gadu sākumā brāļi iepazinās ar vīru, kuram bija iesauka Grieķis, kurš regulāri devās uz ASV, lai uzpirktu un importētu Zviedrijā visu, kas tolaik bija modē – ādas zābakus, džinsus, beisbolistu jakas. Ģitāru medības uzņēma jaunus apgriezienus. Taču deviņdesmito gadu sākumā antīko ģitāru tirgus un līdz ar to arī ģitāru vērtība sprādzienveidīgi pieauga. 1992. gadā brāļi saprata, ka vairs nevar atļauties nopirkt labus eksemplārus no elektrisko ģitāru pirmsākumiem, bet jaunāku instrumentu iegāde viņus neinteresēja. Semjuels tolaik strādāja par arhivāru Vesterbotenas apgabala pārvaldē, bet Mikaels – mūzikas veikalā. Vienlaikus viņi acumirklī bija kļuvuši par miljonāriem. Dažas no viņu vairāk nekā 300 ģitārām šodien ir pat simtiem tūkstošu dolāru vērtas. Te atrodama ģitāra, ar kādu Kīts Ričards spēlēja “Hunky Tonk Women”, instruments, kādu Ēriks Kleptons izmantoja savā ģitārsolo dziesmā “Layla” un tās ģitāras dvīņumāsa, ko Džimijs Hendrikss aizdedzināja leģendārajā 1967. gada Monterejas popfestivālā. Taču brāļi apgalvo, ka nauda viņus neinteresē – viņi nekad nepārdos nevienu no savas kolekcijas eksemplāriem, tāpēc runāt par to vērtību nav jēgas. Reizi pa reizei viņi noceļ no muzeja plaukta kādu no unikālajiem instrumentiem vienīgi tāpēc, lai uzspēlētu – tam taču šīs ģitāras radītas.
