Juris Lorencs: Grētas sekotāju atgriešanās 30
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Es cenšos atcerēties 2019. gada rudeni. Atmiņā palikusi Grēta Tūnberga. Kvēlā runa ANO Klimata konferencē Ņujorkā 2019. gada 23. septembrī, kurā viņa pārmet politiķiem un uzņēmējiem vienaldzību pret planētas likteņiem:
“Kā jūs uzdrīkstaties! Ar saviem tukšajiem vārdiem jūs esat nozaguši manus sapņus un manu bērnību!”
Mediji ziņo: “Simtiem tūkstošu skolēnu visā pasaulē kārtējo reizi izgāja ielās, lai pievienotos klimata protestiem, kurus iedvesmojusi zviedru skolniece Grēta Tūnberga.”
Un visbeidzot gada noslēdzošais akords: “Time” atzīst Grētu Tūnbergu par “2019. gada cilvēku”. Žurnāls raksta: “Tūnberga kļuva par skaļāko balsi planētas lielākajai problēmai.” Meitene vēl paspēja uzstāties Pasaules ekonomikas forumā Davosā 2020. gada janvārī, saucot: “Pasaule ir liesmās!”
Tas bija laiks, kad medijos parādās pirmās ziņas par kādu jaunu vīrusu, kas esot atklāts Ķīnā. Pasaules veselības organizācija 2020. gada 12. janvārī nāk klajā ar paziņojumu: “Ķīnas varas iestādes saka – nav tiešu pierādījumu, ka vīruss viegli tiek nodots no cilvēka uz cilvēku.”
Februāra sākumā šīs organizācijas vadītājs Tedross Gebreiesuss apgalvo, ka “nav nepieciešams īpaši iejaukties, lai apturētu vīrusa izplatību”. 2. martā Latvijā atklāj pirmo Covid-19 gadījumu. Pēc desmit dienām, 2020. gada 12. martā, Ministru kabinets ārkārtas sēdē izsludina valstī ārkārtas situāciju.
Grēta tiek aizmirsta, nākamos divus gadus pasaule un Latvija dzīvo Covid-19 zīmē.
Cilvēki kā apmāti seko vīrusa statistikai – cik saslimušo, cik mirušo. Pārdzīvo, kā tagad izrādās, neloģiskos un pazemojošos ierobežojumus. Masku nēsāšanu brīvā dabā, norobežotos veikalu plauktus. Naidpilnos uzbrukumus visiem, kuri uzdrošinās apšaubīt vakcīnu lietderību.
Pa vidu bija vēl citas krīzes – enerģijas cenu pieaugums, nelegālo migrantu pulcēšanās pie robežas ar Baltkrieviju. Tomēr galvenā problēma bija vīruss – vismaz tā mums toreiz šķita.
Pandēmija beidzās 2022. gada 24. februārī. Ne jau fiziski, bet garīgi.
Pēkšņi izrādījās, ka uz kara izraisīto ciešanu, uz Ukrainas nesto upuru fona mūsu “kovidbailes” izskatās pagalam niecīgas.
Patlaban Latvijā Covid-19 infekcija tiek atklāta ap pieciem simtiem cilvēku dienā, vidējais nāves gadījumu skaits – divi. 2020. gada martā šāda statistika būtu iemesls panikai. Šodien tā mūs vairs neuztrauc, toties cilvēki meklē ziņas no frontes.
Tikmēr manu uzmanību pievērsa skaļa protesta izpausme, savdabīga Grētas Tūnbergas sekotāju atgriešanās, patiesībā vandalisma akts.
Protestējot pret fosilā kurināmā izmantošanu, vides aktīvisti no kustības “Just Stop Oil” 14. oktobrī Londonas Nacionālajā galerijā ar konservētu tomātu zupu aplējuši Vinsenta van Goga gleznu “Saulespuķes”. Par laimi, glezna bija segta ar aizsargstiklu.
Jūlijā daži šīs grupas locekļi pielīmēja rokas pie Džona Konstebla gleznas “Siena rati”. Tagad sabiedrības pētnieki meklē atbildi uz jautājumu, kāpēc tieši mākslas darbi kļuvuši par uzbrukuma mērķi.
Viens no skaidrojumiem – jo māksla šodien vairāk kā jebkas cits simbolizē naudu un demonstratīvu bagātības izrādīšanu.
Raugoties no klimata aizstāvju viedokļa, mākslas pasaule nav nevainīga. Nauda, kas ieplūst mākslas tirgū, lielāko tiesu rodas “oglekļa ekonomikā”, pirmām kārtām naftas un gāzes biznesā. Tieši te aug kājas šķietami nesamērīgajām mākslas darbu cenām un ieguldījumu fondu spekulācijām.
Eksperti lēš, ka sasmērēto van Goga “Saulespuķu” izsoles vērtība šodien varētu sasniegt ap 100 miljoniem ASV dolāru. Ironija ir tā, ka savas dzīves laikā (1853–1890) māksliniekam izdevās pārdot tikai vienu gleznu.
Mani gan vairāk interesē, kāpēc šādas akcijas notiek laikā, kad Rietumu pasaule cenšas mīkstināt enerģijas cenu triecienu ar savām fosilā kurināmā rezervēm?
Šķiet gan, ka šīs “performances” nav tik iespaidīgas, kā cerēts, to politiskā ietekme ir niecīga. Kad lielgabali rej, zaļo mūza klusē.
Turklāt, salīdzinot ar Grētas Tūnbergas kaismīgajām runām un patiesi varonīgajām “Greenpeace” akcijām (pieķēdēšanās pie naftas platformām bangojošā jūrā, ielavīšanās Krievijas atomieroču izmēģinājumu poligonā utt.), šie “varoņdarbi”, gleznu apķēpāšana, izskatās banāli. Kārtējais pierādījums tam, ka vēsture mēdz atkārtoties kā farss.
