Jaunība bez ballēm 2
– Stāstīji, ka, par spīti agrai debijai pasaules čempionātā un draftam NHL, pēc tam vairākas sezonas īsti nesekmējās ar klubu meklēšanu. Kurā karjeras brīdī saprati, ka vari neuztraukties par darbavietu?
– Pēc Somijas čempionu titula iegūšanas 2006. gadā. Tā bija ļoti laba sezona, lai gan pirms olimpiskajām spēlēm guvu rokas savainojumu, bija piepampusi dubultā. Līdz olimpiādei atlika trīs nedēļas, mēģināju iet uz ledus, bet pat pildspalvu rokās nevarēju noturēt… Starp citu, togad biju vienā maiņā ar Villi Leino, kas aizvadītajā sezonā spēlēja Rīgas “Dinamo”. Škrobe bija liela, pēc tik foršas olimpiskās kvalifikācijas. Nedēļu vajadzēja rīt krupi.
– Es jau domāju, ka teiksi – remdēt bēdas alkoholā.
– Nē, es pēdējos gados esmu sācis vīnu iedzert, bet tolaik gandrīz neko nelietoju. Visu laiku veltīju sportam, ne tikai hokejam, bet jebkādām aktivitātēm. Nebija laika izklaidēties. Jaunībā, kad nebiju treniņā, vecāki uzraudzīja, lai mācos. Uz tusiņiem un ballēm negāju līdz 25 gadu vecumam, neskaitot klases vakarus vai ko tādu skolā, bet arī minimāli – pāris stundas un mājās, jo nākamajā dienā treniņš.
– Atgriežoties pie olimpiskajām spēlēm – arī Soči aizpērn tev gandrīz aizgāja gar degunu.
– Trīsarpus mēnešus pirms olimpiādes sarāvu ceļgala krustenisko saiti, sākumā prognozēja pusgadu bez hokeja. Vācijā uztaisīja operāciju, pie fizioterapeita vingroju tik cītīgi kā nekad. Mērķis bija tikt uz kājām līdz olimpiskajām spēlēm, un darīju visu, lai to realizētu. Ārsti teica, ka nav iespējams, basketbolisti teica, ka esmu traks, sabendēšu karjeru. Interesanti bija tas, ka Sočos mani vēl pirms spēļu atklāšanas paņēma uz pilnu dopinga analīzi. Man šķiet, ka tajā laboratorijā biju pirmais sportists, māsiņa pirms duršanas vēnā bija dikti sanervozējusies. Domāju, tas bija tikai tāpēc, ka izārstējos trīs mēnešos, viņi jau droši vien zināja, ka esmu bijis traumēts. Es gan dzīvē neko neesmu lietojis, arī mildronātu ne. Uzskatu, ka ir dabīgi veidi, kā uzņemt vitamīnus.
