Homunkuls ar sēra smaku 0
Leģendu apvītais 16. gadsimta ārsts, astrologs un alķīmiķis Paracelzs (Filips Aureols Teofrasts Bombasts no Hohenheimas) esot bijis pārņemts ar ideju radīt cilvēku bez dzimumšūnu saplūsmes. Dažos avotos teikts, ka, ilgi eksperimentējot ar kviešiem, vīnu, cilvēka kauliem, matiem un miesas gabaliņiem, alķīmiķis izveidojis pēdu (30 cm) garu homunkulu, kas no “tēva” aizmucis.
Pieņemamāka šķiet cita versija – Paracelza laboratorijā neviena dzīvotspējīga būtne nav tapusi, bet stāstu par homunkula radīšanu izplatīja zinātnieka atbalstītāji, kuri vēl 19. gadsimtā apgalvoja, ka dižais alķīmiķis joprojām dzīvs.
Nupat arī man sāk likties – lai tur kā, bet homunkula ideja tiešām nav mirusi. Tā klīst pa Saeimu un gluži nesen pieteicās Demogrāfijas lietu apakškomisijas “abortu jautājuma” darba grupā vadītājam Imantam Parādniekam (Nacionālā apvienība), izvirzot veidojuma mērķi – likumā nostiprināt nedzimuša bērna tiesības uz dzīvi, vienlaikus sievietei atstājot izvēles brīvību dzemdēt ieņemto vai ne. Nu, apmēram tā. Lasi, no kura gala gribi, loģikas nav: kaut kas līdzīgs mēģinājumam reizē iet divos pretējos virzienos, uz galvas stāvot.
Viennozīmīgi – abortu lielais skaits ir posts. Tomēr šāds apakškomisijas grupas vadītāja uzstādījums, manuprāt, ož pēc sēra no inkvizīcijas laiku sārtiem, kuros braši dedzināja pie dažādām sabiedrības nelaimēm vainotās sievietes. Neizgāja cauri ierosinājums pirms aborta katru sievieti pakļaut īpašas komisijas izvaicāšanai, tamborēsim likumu par augļa tiesībām!
Liekas, I. Parādniekam vajadzētu zināt, ka bērnus sieviete neatrod, vientulībā pa kāpostu lauku staigādama. Tomēr iecerētajā “homunkulā” likums vērsīsies tikai pret sievieti, pie viena piesmejot demokrātijā godā turēto izvēles brīvību, un tas jau nudien šausmina.
Negribu apcerēt iemeslus, kas liek sievietei izlemt par abortu. Bet ļoti bieži to veicina vīrietis, kam bērna radīšana bijusi tikai bezatbildīgs fizioloģisks akts. No valsts demogrāfijas līknes celšanas mirkli atslābstot, Parādnieka kungam der palūgt Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) statistiku. Tur redzams, ka UGF cenšas piedzīt alimentus no vairāk nekā desmit tūkstošiem tēvu, un daudzu patiesos ienākumus palīdz slēpt vīriešu kārtas darba devēji – lai tikai “viņa” nedabūtu lieku santīmu. Pie gadījuma var paanalizēt bērna kopšanas izdevumus, vidējo sievietes darba algu un valsts atbalstu ģimenei, kur iztikas minimums par pieciem latiem lielāks nekā mazturīgajiem noteiktais… Jā, nonākam pie sabiedrības izglītošanas par šķietami banālo tēmu: kā bērni rodas un kā nerodas. Liekas, ko tur izglītot, sekss nav tabu, pat tīņu žurnāli to iztirzā. Taču ginekologi, kas dienu dienā saskaras ar grūtniecības pārtraukšanu izlēmušajām meitenēm, var apgalvot – pornosaitos un vienaudžu pulkā sagrābstītais diemžēl nav dzimumattiecību pilnvērtīga izpratne un jo sevišķi ar atbildību saistītajās jomās.
