Ideālās zeltenes meklējumos 0
Jaunākajā žurnāla “Mājas Viesis” numurā lasāms raksts par to, kādi Latvijā bija ulmaņlaiku sabiedrības priekšstati par ideālo latvju sievieti.
“Sievietei jābūt patiesai, bet tādu neesmu sastapis, varbūt man nav laimējies.” (Fricis Rode, Nacionālais teātris) “Sieviete ir bauda. Lai viņa vienmēr kaila un vilinoša, manis pēc – pat viltīga, bet – Dieva dēļ – ne garlaicīga.” (Jānis Ģērmanis, Nacionālais teātris) “Sievietei jābūt garīgi un miesīgi veselai, tīrai un tikumīgai, krietnai, čaklai un ekonomiskai saimniecei, rūpīgai un priekšzīmīgai bērnu audzinātājai un augstākā mērā humānai un taisnai pret ikvienu.” (Voldemārs Švarcs, Nacionālais teātris) Šādas vēlmes pirms vairāk nekā 90 gadiem pauda latviešu vīrieši. Runājot par skaistuma ideāliem, goda vieta uz latvju dailes pjedestāla bija atvēlēta aktrisēm. Bet 1927. gada 3. augustā sarunā ar skandālus meklējošā laikraksta “Pēdējā Brīdī” līdzstrādnieku Lilija Štengele (attēlā) pavēra priekškaru uz atzītas skaistuma ikonas dzīves ēnas pusēm: “Jūs domājat, ka Rīgā kaut ko var piemērotu atrast? Ja tas notiek, tad tam tikai gadījuma raksturs. Lielu daļu vasaras brīvlaika pavadu Parīzē, meklējot visu vajadzīgo. Izrakstīt to nebūtu iespējams augstās muitas pēc. Bet arī Parīzē modes veikalā zem 10 000 rubļiem (200 latiem) reti ko var atrast. Nesen man bija darīšana ar nodokļu inspektora visai nopietnām prasībām, kas, ievērojot visu augstākminēto, varēja būt daudz mērenākas.”
Patiešām – ko māksliniecei darīt, ja Rīgas modistes par viena paša tērpa uzšūšanu ņem 100 latu vai arī ja cepures izgatavošana maksā 60 latus, bet par kurpēm slavenais apavu fabrikants Eglītis aprēķinājis 40 latus – par katru papēdi! Tomēr beigās viņas secinājums bija, ka “visi šie nieki apēd lielāko daļu no maniem ienākumiem un brīvlaika”.
Visu rakstu lasiet žurnālā “Mājas Viesis”.
