Iesaku mažoritāro sistēmu 5
Manuprāt, šodien nepieciešams pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu ar 100 vēlēšanu apgabaliem. Partijas katrā vēlēšanu apgabalā var izvirzīt vairākus kandidātus, bet ievēlēts tiek viens – kurš saņēmis visvairāk balsu. Kandidātam jābūt nodzīvojušam savā vēlēšanu apgabalā vismaz trīs gadus.
Mažoritārā sistēma spiedīs politiķus veidot daudzskaitlīgas partijas, kas spēj izvirzīt kandidātus visos apgabalos. To nespēs šauru interešu sīkpartijas, kādas mums ir šodien. Tautā plaši atbalstīta partija ar skaidru nacionālo un tautsaimniecisko ideoloģiju un skaidriem mērķiem savus uzstādījumu spētu pilnā mērā īstenot ar biedru maksām un individuāliem ziedojumiem (ne lielākiem par 1000 EUR). Vēlētāji priekšvēlēšanu laikā varētu iepazīt visus sava apgabala kandidātus un nobalsot par sev tīkamāko, kas, ļoti iespējams, būtu arī labākais atšķirībā no pastāvošās sistēmas, kad kaut cik, bet ne tuvu ne pilnīgi, iepazīstam tikai “lokomotīves”. Kandidātiem priekšvēlēšanu laikā un ievēlētajiem deputātiem, darbojoties savu partiju frakcijās, būs jāturas pie attiecīgās partijas ideoloģijas, tautsaimnieciskās politikas un programmatiskajām nostādnēm. Pirms vēlēšanām atsevišķi kandidāti vairs nevarēs saviem potenciālajiem vēlētājiem solīt “karakuģi uz Lieldienām”, ja tas nebūs ierakstīts partijas programmā. Tieši šo disciplinējošo iegrožojumu dēļ par mažoritāro vēlēšanu likumu vairs neko nedzirdam. Eduards Berklavs rosināja, argumentēja, aicināja, organizēja, nomira, un ideja izgaisa. Tā vietā dzirdam runājam par otršķirīgiem un padsmitšķirīgiem jautājumiem un ar valsts finansējumu cenšamies nodrošināt sevi neattaisnojošu partiju eksistenci. Tas ir absurds.
Andrejs Lucāns
Burtniekos
