Iespītējušies – balsos pret 0
Maķenīt jājūtas pagodinātiem par to lielo apgaismošanu un uzmanību, ko latviskajiem elementiem pievērš Eiropas liberālās telpas spilgtākie vietējie pārstāvji Elksniņš ar Urbanoviču, kā no biļinām izkāpušie cilvēktiesību aizstāvji spēkavīri Agešins, Ušakovs un Osipovs, pēc pašreklāmas “gudrais un godīgais cilvēks no barikādēm, kurš stāv par taisnīgumu” Lindermans.
Viņi nav gaisa jaucēji, viņi dedz skalu tumšā ar aparteīdu piesmacētā istabā, dobjāk vai smeldzīgāk atbalso, cik zemu pažobelē nobāztas un gandrīz vai mīdītas eiropeiskās, demokrātiskās vērtības. Tā ir to neaptēsto prātiņu atmiekšķēšana, kuri maldās nacionālajā aprobežotībā, jo – uzmundrina Vladimirs Iļjičs – bez krieviem nekas nesanāks! Ja šo prorietumniecisko demokrātu – liberāļu – runāto turētu par tīru zeltu, pavērtos landšafts – cittautiešus pazemina par otrās šķiras cilvēkiem, trūkst tolerances un iejūtības, barbariski skalda un šķeļ uz pusēm, nevis vieno! Neliekuļotās rūpēs par Latvijas nākotni latviešus azartiski uzrunā skrejlapās, pastkartītēs, plakātos, kur nav ne piliena demagoģijas, ne lāsītes melu. Pat ar dievvārdiem aģitē! Tomēr šajā fāzē, kā sūkstās Latvijas atdzimšanas vētrasputns Lindermans, ir palikuši nepārliecināmie, grūti pāraudzināmie krusta karotāji, atsevišķi latviešu politiķi un daļa radikāli noskaņotu jauniešu. Ej nu zini, kad sestdien Cimdara iecirkņos saplēsīs cūciņas, cik saskaitīs progresīvos par divām valsts valodām balsojušos, cik pēc “savāda gan” Dūles padoma ar lūpukrāsu biļetenus bučojušos un cik būs iekrājies “rūdīto nacionālistu” balsu.
Varbūt 600 tūkstoši, varbūt 800 tūkstoši, varbūt pat miljons – katrā ziņā objektīvās krievu avīzes dos vērtējumu, vai tā nav samusināta, organizēta ekstrēmistu grupa, kas negrib pieļaut valsts demontāžu un vienpusīgi grib tikai latviešu valodu kā valsts valodu.
Nebūtu nekas pretī piejaucēties demokrātijā, un bieži stiepjamies staigāt uzmanīgi uz pirkstgaliem, bet allaž sanāk, ka esam neveikli lāčojuši, aizskāruši pašcieņu, nominuši kājiņu un vārīgākas vietas. Kvēlus cīnītājus par saskaņu neņēmām valdībā. Kulturālajai Matjakubovai nepatīk, ka latvieši piesavinājušies titulnācijas pavārdu. Līdzjūtīgajam Mamikinam liekas aplam, ka nevar krieviski izlasīt, kas tās par tabletēm. Nacionāļiem ir grūti aptvert, ka, apgalvojot “mūžam būs Latvijas valsts”, sāpina proimpēriski noskaņotos ļaudis, un vai korektāk nebūtu pagaidām izlīdzēties ar “Latvijas telpas” apzīmējumu? Kāpēc vajag pacelties par “nāciju”, ja tādi paši saimnieki šai zemē ir arī krievu tautības cilvēki, un tikai kopā mēs, kopienas, veidojam Latvijas tautu. Un ir ļoti agresīvi uzsvērt, ka šajā teritorijā kādam būtu “īpašas” nacionālās intereses. Vajag izmeklētāk izvēlēties izteicienus, piemēram, smalki skan “okupācijas bija, okupantu nav”, un varbūt arī okupācija nebija, jo jānokļūst uz savstarpējās piedošanas viļņa.
Pēc masīvas apmācības cilvēktiesību apgūšanas seminārā, pēc iešanas tolerances kursos – vai tiešām sestdien apņēmīgi un droši dosieties balsot ar savu iespītējušo PRET?
