Egils Līcītis: Iespējams, ka Igaunijā prezidentu nākamreiz vēlēs tauta 18
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Igaunijā ievēlēts jauns prezidents. Par to kļuvis kovidsērgas apstākļiem piemērots augsti mācīts biologs, bezpartijisks cilvēks no zinātnes pasaules, Nacionālā muzeja direktors Alars Kariss.
Tas ir zīmīgs vēstījums no kaimiņzemes, kas liek sasparoties un izvirza augstu, bet sasniedzamu ceļamērķi mūsu Nacionālā vēstures muzeja direktoram Arnim Radiņam, Latvijas Dabas un Kara, Saulkrastu velo un Aglonas Maizes muzeju vadībai, visai muzejnieku saimei, kurā strādā sakarīgi cilvēki, zinātņu biedrību locekļi un novadpētnieki.
Nomaiņa valsts galvas postenī iespējama netālā nākotnē, jo nez vai esošais prezidents, jurisprudences spīdeklis Egils Levits gribēs kandidēt uz amatvietu atkārtoti.
Jaunievēlētā līdera Karisa ambīcijas ir visai piezemētas – prezidenta četru gadu pilnvaru laikā profesors vēlas panākt vien to, ka Igaunija kļūst par izglītotāko cilvēku zemi pasaulē. Tālu no tā nav, un tas tiešām būs tā vērts, ja Karisam izdosies.
Šajās dienās vārdu ņēmis divkārt par prezidentu ievēlētais igauņu valstsvīrs (Latvijas prezidenta padomnieces Ievas Ilvesas dzīvesbiedrs) Tomass Hendriks Ilvess un dalījies domās par Igaunijas nākotni un valsts prezidenta pienākumiem un amata sūtību. Ielasīsimies Ilvesa kunga rakstītajā, jo vecais lūsis aizvien vēl tālu redz un augstu lec.
“Prezidenta mugurkauls nedrīkst būt kā galerts, viņš nedrīkst slēpties no sabiedrības grūtā brīdī.”
“Prezidentam ir nostāja jautājumos, kur sīks politiskais darbonis saskata vien partiju intereses.”
“Prezidents runā klusi, pēc tam skaļāk un visbeidzot publiski, ja situācija neuzlabojas tāpēc vien, ka ministrs vai visa valdība nav spējuši veikt savu darbu.”
“Parlamentārā valstī pirmās personas galvenais pienākums ir brīdināt par bīstamām zemūdens klintīm pie valsts un tautas horizonta. Prezidentam ir jāvirza valsts pareizajā virzienā, vajadzības gadījumā aicinot valdību nenodarboties ar triviālām lietām, bet strādāt, nosodīt atklāta naida kurināšanu, nepieļaut sabrukumu un nomierināt cilvēku krīzes laikā.”
Gandrīz visu Ilvesa teikto dzīvē iemieso latviešu nācijas vadītājs, no savas puses piemetināsim, ka prezidentam ir jābūt tautas masu vadītājam, celmlauzim un aizsācējam daudzās lietās – dzīves pārveidotājam.
Viedokļa nesakritība ar Tomasu Hendriku Ilvesu var būt tikai vienā jautājumā – proti, igauņu eksprezidents neuzskata, ka tautai piešķiramas tiesības vēlēt valsts galvu, it kā ziemeļu kaimiņi atrastos čuhņā aiz polārā loka, nevis dzīvotu civilizētā Eiropā, kur, izņemot latviešus un igauņus, citas nācijas balso par prezidentu. Tā izskatās, ka Rīgikogu Igaunijā sakārtos šo lietu, un vietējā Centra partija (sociāldemokrāti! – E. L.) iesnieguši izskatīšanai likumprojektu par tautas vēlētu prezidentu, kam ir liels atbalsts.
No kā mums sagaidīt tamlīdzīgu iniciatīvu? Latvijas teritorijā jau 1731. gadā tika izdota valdības patente, kas paredz sodus burvjiem un to atbalstītājiem.
Jāvaicā, kāpēc joprojām ir brīv nesodīti darboties politiķiem, kuri par savu uzdevumu uzskata iznēsāt pa pasauli pasakas, stāstot, ka tauta nespēšot izdarīt gudru izvēli, balsojot par valsts pirmās personas amata kandidātiem.
Esošie parlamentārie spēki skatās šķībi un nerunā par prezidenta vēlēšanu tiesību piešķiršanu vēlētājiem, un vienīgie, kas to sola līdz ar vēlēšanu sistēmas maiņu, ir Šlesera “Latvija pirmajā vietā” jaunais projekts. Diemžēl populistiem nevar ticēt. Ilvess viņiem atradis apzīmējumu – “ielas kaušļi”. Igaunija (un Latvija) ar to nav unikālas.
Arī citās Eiropas valstīs, kur ir problēmas ar valsts pārvaldīšanas mākslu, pie varas tīko nokļūt klauni un muļķi, kam ielas kaušļa prasmes kļuvušas par goda lietu.
Tā kā buldozera partija diez vai sasniegs un izpildīs programmu maksimumu – pārvarēt 5% barjeru un ievelties Saeimā –, jācer, ka līdz vēlēšanām atlikušajā gada laikā uzstādījumu par tautas tiesībām vēlēt prezidentu pārtvers cerīgāki un veselīgāk domājoši parlamentā pārstāvētie spēki.
Tie nopelnīs popularitātes punktus, uzstājoties arī par jauktās sistēmas ieviešanu nacionālajās vēlēšanās. Pienācis laiks novērsties no novazātās vakcinēšanās – nevakcinēšanās tematikas un nākt ar jaunām idejām un būtiskiem piedāvājumiem, kas virza valsti uz priekšu un ir ar pacilājošu iedarbību uz iedzīvotājiem.
