Egils Līcītis: Importējam nordisko modeli 3
Atskaņas no 1841. gadā Ruģēnu Jāņa sacerētās peršas ar garumgaru bārzdu “Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz” sasniegušas mūsdienas. Tas vaids pēc eiropeiskas uz augšu attīstības, lai latviešiem nav jādzīvo antisanitāros, pasliktinātos materiālos apstākļos, kas izlauzās labu laika strēķi pirms pirmās tautiskās atmodas, laužas uz āru arī modernā Latvijā.
Šādā apcerīgumā kopš neatkarības atgūšanas ar valsts virsvadoņu stratēģijām, scenārijiem un vēlamās nākotnes plāniem mums ir piekrāmēta pilna skapjaugša, un vēl šis tas pārpalicis sabāzts gultapakšā.
Tas sākās jau “Latvijas ceļa” varenības periodā, kad kārtējā partijas plēnumā runātāji – politiķi, palūkojušies kompasā, vēlēja uzņemt kursu uz Honkongu kā Latvijas attīstībai piemērotāko modeli.
Pamīšus ilgu laiku ejoša prece bija mūsu mazās zemītes projektēšana par otro banku Šveici, diemžēl pēc tam, kad neskaitāmas kredītiestādes izlaidušas garu, atstājot izbadējušos noguldītāju pūļus slēgtu durvju priekšā, šis sapnis ir pakūpējis un pārvērties sentimentālās atmiņās.
Daudzus gadus Latvijai bija ieteicams pastāvēt par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, līdz tranzītpolitiķu proponēto teoriju putekļos un pīšļos pārvērta un ar vienu runu sagrāva pašreizējais prezidents Egils Levits, ideoloģiski pasludinādams, ka vienai valstij neklājas būt par tiltu. Tālākajā gāzelīgajā valsts gaitā mēs pa apkārtceļiem tuvojāmies tām paradīzēm, kurp laimējās aizbraukt ciemā un ekskursijās mūsu uz ārzemēm ceļojošajiem premjerministriem un sīkākām administrācijas zivtiņām.
Ja pasaules blandoņas tika uz Īriju, tad tiecāmies mācīties dzīvot kā Īrijā, bet, ja uz Jaunzēlandi, tad centāmies pārņemt pieredzi no zemeslodes otrās puses.
Pirms brīža tā vien likās, ka pie jūras dzīvojošiem latviešiem derīgākais attīstības gājums ir tas veids, kādā Singapūra no maza zvejniekciema iekļuvusi starp Top 10 pasaules veiksmīgākajām valstīm, bet arī šai plāniņā kaut kas nobruka un viss zeltījums izrādījās bleķis vien.
Beigās iecerēto modeļu sanāca tik daudz un sasniedzamie galapunkti tik strauji mainījās, ka pat vecam jahtsmenam sareibtu pauris no regulārām maršrutu maiņām.
Tagad esam pacēluši galvu, paraudzījušies apkārt un mūsu valsts būvnieki beidzot atraduši īsto vietu, kam līdzināties, kur garīgi integrēties.
Esam aizrotējuši tepat blakus, pāri Baltijas jūrai, ziemeļvalstīs, kurp aizvijies maģistrālais ceļš. Nordiskais modelis ir tas, kas bez kavēšanās importējams un ieviešams mūszemē, lai kā daži tēvijā neatzīti pravieši sauktu – nebūsim svešzemnieku podlaižas, dēļ puslitra krējuma nepārdosim savu nacionālo lepnumu un pašapziņu!
Raugi, valsts vadītājiem jāgādā, lai latvieši nenosmaktu šaurā latvietībā un neapdzīvotu tikai savu mikropasauli aiz dzeloņdrātīm Eiropas skujkoku joslā.
Kariņa kunga vadībā valdība bez mitas tautai rāda diapozitīvos to augsto labklājību, biezos sociālās drošības spilvenus, zemo noziedzības līmeni, ultraliberālās vērtības, visu to jauko un patīkamo, ko bauda brīvi, suverēni un laimīgi pilsoņi, kuri, gudru vadītāju – nevis ēzeļu un aitu – pārvaldīti, dzīvo skandināvu sabiedrībā, biedriskā solidaritātē vikingu zemēs, Zviedrijā vai Norvēģijā.
Par Somijas valdības galvu kļuvusī mājsaimniece savu pirmo lēmumu pieņēmusi vēlētāju lutināšanai, lai darbaļaudis spētu vairāk laika veltīt ģimenei – par darba dienu sešu stundu ilgumā un darba nedēļu četru dienu garumā. Tas ir mērķis, uz kuru vērts tiekties, tie ir laiki, kurus gaida pienākam arī latviešu nācija. Tāpēc cilvēki no Latvijas politiskās pārvaldes ir beidzot ģenerāli izšķīrušies – nebūsim vairs lēta banānu valstiņa! Uz ziemeļiem! Uz ziemeļiem!
