Gunārs Nāgels: To nevar norakstīt uz “padomju mantojumu”, jo tas ir izplatīts visā Rietumu pasaulē 3
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visi būs iepazinušies ar vārdu “pandēmija”, bet uz šī vārda pamata tiek izveidoti vēl citi līdzīgi vārdi. Pirms nedēļas Latvija sadarbībā ar Austrāliju, Franciju, Indiju un Indonēziju tiešsaistē rīkoja tematisku pasākumu “Atbilde infodēmijai”.
Latvijas ārlietu ministrs deklarēja: “Šeit valdībām ir plašāka loma – līdzās Covid-19 ierobežošanas pūlēm ir jācīnās pret dezinformāciju, kas ar to saistīta.”
Dezinformācija nāk no visām pusēm, bet vēl arvien ir skumji konstatēt, ka cilvēkiem, kuriem vajadzētu zināt labāk, palīdz izplatīt nepatiesas vai maldinošas ziņas.
Rodas iespaids, ka pēdējos dažos gados vārds “patiesība” ir kļuvis par apzīmējumu ļoti relatīvam jēdzienam. Tas kopā ar nespēju civilizēti pārrunāt jautājumus, norāda uz lieliem izglītības un audzināšanas trūkumiem.
Kādreiz skolās, vismaz Austrālijā, mācīja, kā kritiski vērtēt kādu “ziņojumu”, bet tagad viss, kas feisbukā, instagramā, tviterī vai jūtjūbā (“YouTube”), sakrīt ar lasītāja/skatītāja pārliecību, tiek pieņemts kā svēta patiesība, bet viss, kas nesakrīt, tiek noraidīts.
Sociologu pētījumi sen jau atklājuši, ka pārliecināto cilvēku ir ārkārtīgi grūti pievērst citādai domāšanai, pat ar it kā neapstrīdamiem pierādījumiem. Visi pierādījumi mēdz tikai pastiprināt jau izveidoto uzskatu, vienalga, vai pierādījumi atbalsta vai noliedz šo uzskatu.
Nevar to norakstīt uz “padomju mantojumu”, jo tas ir izplatīts visā Rietumu pasaulē.
Beidzot galvenie viltus ziņu izplatītāji sākuši mēģināt kaut ko darīt, piemēram, pielikt brīdinājumu pie melīga vai maldinoša ieraksta, ka, iespējams, tas nav pareizs.
Šāda rīcība, protams, izraisa pretreakciju “ticīgajos”, ka viņiem uzliek cenzūru.
ASV vēl ir tāda nianse, ka minētie sociālie mediji neskaitās izdevēji un tāpēc nenes nekādu atbildību par to, ko viņi izplata. Juridiski tie ir tādi paši kā telefona tīkli, kuri neatbild par to, ka ir nodevuši tālāk kāda runāto savā telefonā.
Kad tviteris sāka pievienot brīdinājumus prezidenta Trampa izteicieniem, tad viņš solījās atcelt sociāliem medijiem šo neaizskaramības statusu.
Tas ir mūžīgais jautājums – kurš un kā noteiks, kas ir “patiesība”, un kādas “nepatiesības” drīkstēs pastāvēt. Cenzūra nav labākais atrisinājums, bet dezinformācija var kļūt bīstama. Labākais ir celt domātspēju un laipnību. Bet vai tas vispār ir iespējams?
