Ir pienācis raudu laiks 0
Ilgstoši vēsais pavasaris nu nekādi nesekmēja balto zivju – plaužu, vimbu un raudu – makšķerēšanu. Pličus te nepieminēšu, jo neuzskatu, ka speciāli tos kāds gribētu savā lomā. Gandrīz visu aprīli copmaņi pie ūdeņiem nosēdēja kā suns pie tukšas bļodas. Un piedevām zivju kārotājiem vēl iegrieza sezonālais aizliegums uz līdakām un zandartiem.
Bet nupat jau nārstot nocietušās raudas ķeras visur, taču vislabāk upēs. Un vīri ar smalkiem, bet daži ar rupjākiem rīkiem tās velk. Tie, kas baro un izmanto tievākas aukliņas un āķīšus, parasti izvelk daudz vairāk, bet tas, kas spītīgi atsakās to darīt, nedabū gandrīz neko. Un vaino pie tā laika apstākļus, auksto ūdeni un visādas citādas nebūšanas.
Raudas nārsta migrācijā atrodamas gandrīz visu upju garumā. Sevišķi daudz to ir Ventā, Salacā, Lielupē, mazāk Gaujā un Daugavā. Pierastākais to ķeršanas veids ir ar vieglu piecus līdz septiņus metrus garu bolonēzes tipa kātu ar spoli, taču raitāka darbošanās, kad rauda nāk un aktīvi barojas, ir ar vēcināmo bezspoles kātu.
Par ēsmu izmanto ierastos mušu un trīsuļodu kāpurus, bet noderēs mannas mīkla, maizes bumbiņa, saldās kukurūzas grauds. It kā vienkāršā un mūsu ūdeņos ierastā un izplatītā raudiņa dažreiz mēdz būt kaprīza. Tikko zivis nāca viena pēc otras, bet te pēkšņi cope beidzas. Tad der izmēģināt jau upēs paaugušos un treknos maksteņu kāpurus vai uz āķa uzsiet mezgliņā zaļo aļģu pušķīti. Gan jau zivtiņu pievilināsiet.
