Foto: Timurs Subhankulovs

Kārtējo reizi nāk prātā Francijas bijušā prezidenta Fransuā Miterāna kādreiz ar ironiju teiktais, ka “raķetes ir Austrumos, bet pacifisti Rietumos”. To viņš sacīja sakarā ar 70. gadu beigās Maskavas inspirēto “miera kustību”, kuras mērķis bija nepieļaut vai kavēt amerikāņu raķešu izvietošanu Rietumeiropas valstīs par atbildi uz Austrumeiropā jau izvietotajām padomju raķetēm. Pasākuma “Autobrauciens par mieru Berlīne–Maskava” dalībnieki, spriežot pēc viņu saukļiem un izraudzītajiem simboliem, labprāt atgrieztos tajos laikos, kad pastāvēja Padomju Savienība un Vācijas Demokrātiskā Republika, bet starp abām – PSRS tanku uzturēta nesatricināma draudzība.

Arī tagadējās izrādes dalībnieku paustais pacifisms ir līdzīgs. Ļoti īpatnējs. Krievijas agresija Ukrainā, Krimas aneksija un elementārāko starptautisko tiesību normu mīdīšana kājām kalpo “mieram”. Un nešaubīsimies ne mirkli – ja zaļie cilvēciņi parādītos kādā no Baltijas valstīm, viņi tiktu iztēloti par “miera” vēstnešiem. “Karu” iemieso Baltijas gaisa telpas patrulēšanai norīkotas dažas NATO lidmašīnas vai niecīgs baltiešu un sabiedroto karavīru skaits.

Protams, specifiskajā autobraucienā iesaistītie pārsimts Vācijas pilsoņu pārstāv diezgan galēju savā valstī ne pārāk izplatītu viedokli. Daudz vairāk ir to, kuri dažādās aptaujās izsakās, ka vāciešiem nevajadzētu militāri aizstāvēt Baltijas valstis vai Poliju Krievijas iebrukuma gadījumā. (Mums paveicās, jo atbildību par Latvijā izvietojamo NATO daudznacionālo bataljonu uzņēmās Kanāda.) Valdošajās partijās un pašā valdībā ir cilvēki, ko mēdz dēvēt par Putina izpratējiem, savukārt vienu saimnieciskās elites daļu var raksturot ar politiskajā leksikā iegājušos jēdzienu “šrēderizācija”. Iepriekš minētajām aprindām ir krietni nozīmīgāka loma kursa Berlīne–Maskava uzturēšanā nekā “autobraucējiem”. Taču viņi noder sižetu veidošanai Krievijas televīzijas kanālos, kas arī nav mazsvarīgi.

Gan “šrēderizācija”, gan pasākumi ar mērķi iedzīvināt no Orvela aizgūto lozungu “Karš ir miers” tiekot bagātīgi finansēti. Pēc dažām ziņām, Maskava šiem nolūkiem investē Eiropā aptuveni miljardu dolāru gadā. Bijušais Krievijas Žurnālistu savienības vadītājs Igors Jakovenko nesen kādā intervijā apgalvoja, ka apmēram tikpat no valsts budžeta saņem Kremļa kontrolētie mediji, pārsvarā televīzija. Un Krievijas Pirmais kanāls ir kanāls ar vislielāko auditoriju, kas atspoguļo vajadzīgajā gaismā ne vien aktuālo politiku, piemēram, “autobraucienu par mieru”, bet tāpat vēsturi. Vienu no Pirmā kanāla pasūtītajiem seriāliem, par ko jau daudz diskutēts, šobrīd uzņem Kuldīgas pusē. Arī latviešiem lomas ir atvēlētas, tomēr viņi, šķiet, tās nav līdz galam izpratuši…