Jāņubērni nelaikā 0
Latvijas divdesmitā gadsimta traģiskākā notikuma – okupācijas – 74. gadadienā īpaši sekoju līdzi plašsaziņas līdzekļiem.
“Latvijas Avīze” kā vienmēr ievietoja patiesu informāciju. Tas ļoti svarīgi. Ar jauno paaudzi praktiski nav iespējams runāt, jo skolās Latvijas vēsturi pasniedz ļoti ierobežoti. No televīzijām tikai LTV1 atļāvās pārraidīt patiesus raidījumus par vēstures tēmām. Labas bija dokumentālās filmas par 14. jūnija notikumiem. Bet 17. jūnija vakarā ar 15 minūšu nokavēšanos sagaidu jau agrāk, bet reti redzēto Edvīna Šnores izcilo dokumentālo pasaules nozīmes filmu “Padomju stāsts”. Ne velti autora izbāzni tagadējie krievu fašisti Maskavā dedzināja pie Latvijas sūtniecības. Redzot ieilgušo, apnikušo “1:1. Aktuālās intervijas” “vešas mazgāšanu”, dažs varbūt televizoru pārslēdza uz citu kanālu. Bet cik nepatīkami pārsteigti bija tie, kas “Padomju stāstu” skatījās pirmo reizi, kad pēc izdilušo līķu kaudžu cilāšanas ainas ekrānā parādījās reklāmas ar dziedošiem jāņubērniem ar vainagiem, alus kausiem un uzkožamiem. Un tā vairākkārt. Tā ir rupja necieņa pret skatītājiem, filmas autoru un it sevišķi miljoniem noslepkavoto un to pēcnācējiem.
