Dzejniece Maira Asare 1995. gadā ieguvusi Dzejas dienu balvu par krājumu “Kas ar dzeguzi spēlējas”. 2009. gadā viņai iznācis dzejas krājums “Ceļš uz Tūju”, kā arī daļēji autobiogrāfisks stāsts “Sieviešu zona”, bet pērn kopā ar Sergeju Moreino – bilingvāls dzejas kopojums, veltījums Ventspilij, “Hanzas aukstā liesma”, par kuru abi saņēmuši Autortiesību bezgalības balvu.

Lasītākie

7 produkti, kurus nedrīkst otrreiz sildīt: tie var nodarīt būtisku kaitējumu veselībai

Ukrainas izlūkdienesta pārstāvis: Krievijas varētu ieņemt Baltijas valstis septiņu dienu laikā 207

RAKSTA REDAKTORS

“Mums nav kur iet! Noslēgšot gāzi un ūdeni!” Ogrē daudzīvokļu ēku atzīst par bīstamu un iedzīvotājiem nekavējoties liek pamest mājas 150

Lasīt citas ziņas

Šajā pavasarī Krievijā iznākusi Mairas Asares grāmata “Ārpuslaika zona”, kurā iekļauts stāsts “Sieviešu zona”, kā arī dzejoļi no krājuma “Ceļš uz Tūju”, iepriekš nepublicēti dzejoļi un fragmenti no stāstu cikla “Vagonstāsti”.

Maira Asare nerunā par vīriešu un sieviešu poēziju. Viņasprāt, jārunā par “stipriem dzejas tekstiem, kas sakņojas dažādās pieredzēs un dažādos priekšstatos par dzejas būtību”. “Latvijas Avīzē” – pirmpublicējums dzejoļiem no cikla “Gadalaiki” (fragmenti).

VIDEO. FOTO. Neticami! Šilovs atvaira visus 28 Nešvilas “Predators” metienus un “ievelk” Vankūveras “Canucks” Stenlija kausa otrajā kārtā

Tas trakais bērnudārzu izlaidumu laiks – vecāki jūk prātā. “Es esmu Grinčs. Man […] nevajag fotogrāfu, tingeltangeļus un dāvanas!”

TV24

Ar ko Lukašenko uzjautrinājis Slaidiņu: “Tur veči stūma ezi ārā ar visām adatām!”

Jūlijs
Pastāv iespēja, ka jūlijam vēderā ir silti
akmeņi, kas izšķiļas no vajadzības tos satikt un
vēl vairāk sasildīt pēdas,
pastāv iespēja, ka ogas – es maz ko zinu
par ogām – tās ēd putni un čigānu
bērni,
pastāv iespēja, ka čigānu bērni
neko nezina par pasaules
vēsturi, viņi lasa
mellenes,
pastāv iespēja, ka viņiem ir taisnība un
viņi neaizies vēsturei garām ar savām
melleņu tarbām, klaigām un krāsainām
drēbēm,
ļoti ticams, ka tās melleņu
zilās mutes visvairāk ir
jūlijs

Augusts
Augustā sienāži atritina
kaut ko ļoti svarīgu par
grēkā krišanu un gudrības
atkāpšanos – augusts ir apstājies
mirklis, un bezvējš padara
reālu attālumu, kurā
var nojaust citu gaitu
šķērsojam manu (vējā tas
citādi notiek, protams).
Un bezvējā tieši tāpat kā
vējā var acīm saredzēt
atbildes, kuru itin kā nav.
Augusta vakarā man aiz muguras
ostā nāk kuģi un noziedējis
jasmīns paliek savā vietā līdz
nākamai ziedēšanai un
katrā no mums ir vismaz
viena balss, kura klusē
ilgāk kā citas.

Oktobris – lietus
Kad visās pilsētās līst, kļūstam vecāki par
pasaules upēm, vēsi tie attālie ūdeņi un
gudrība nāk sasildīt ķepas pie
guloša kaķa sāniem.
Mana vecmamma glabāja ciltskoka rakstus,
kuri man nepalīdz, tur ir vārdi ar manu asins kodu,
kurus man pienāktos zināt un kurus
lietus un pasaules upes mierīgi aizskalo
prom, un mēs topam par atradeņiem
bez pierakstītas un skaidri zināmas
pagātnes, un lietus un citas pasaules
skaņas spēj darīt mūs tieši tik nesaistītus,
lai pietiktu drosmes paveikt jebko.