Anda Līce: Izbrīna, ka čekas maisos ir tik daudz radošo personību 4
Latvijai 2019. gads var izrādīties par īsu, lai izsaiņotu zem aizgājušo Ziemassvētku eglītes atvērtos čekas maisus. Maisi ir vaļā, bet vēl nav izsaiņoti. Publika jūtas pat tā kā piekrāpta, jo neko vairāk par kartītēm tur neatrod.
Gribi vairāk, brauc uz Maskavu vai apstaigā kartītēs ierakstītos un prasi pašiem, kas un kā. Bet nav jau kam prasīt – daudzi ir nomiruši, kādi jau laikus no maisiem izrāpušies ar visām savām kartītēm,
kādi saka, ka maisā neesot bāzti un par to vispār dzirdot pirmo reizi.
Kam tagad jautāt – bērniem un mazbērniem? Vai šī ir tā sabiedrības attīrīšanās, kas tika piesaukta veselu gadsimta ceturksni? Vai savstarpējā neuzticība tagad mazināsies, vai varbūt notiks gluži pretēji? Latviju tagad min kā dekomunizācijas piemēru, bet kā ir īstenībā? Tā taču ir tikai virskārtas lobīšana, dziļā aršana vēl nav notikusi, kaut gan jautājums ir tieši par to.
Čekas maisi ir vadāti no viena politiskā gadatirgus uz otru, un tagad šai precei vairs nekādu cenu uzsist nevarēs. Ko polittehnologi piedāvās pirms nākamajām Valsts prezidenta un Saeimas vēlēšanām? No lauku dzīves zinām – ja zābakus nenomazgā tūlīt pēc tam, kad tie sabristi mēslos (īpaši cūku), zābaki kādu laiku smird, tad mēsli sakalst, paši nokrīt, un zeme tos utilizē.
Ko mēs šūmējamies tagad, ja bijām ar mieru gadiem ilgi paciest tādu smaku?
Kopš senseniem laikiem publika ir pieprasījusi divas lietas – maizi un izpriecas. Pie izpriecām pieder svaigas asinis un adrenalīns. Atvērto čekas maisu gadījumā nav vairs nekā svaiga, un tik ilgi gaidījusī sabiedrība jūtas pat savā ziņā vīlusies. Protams, daži pārsteigumi ir.
Mani izbrīnī tas, ka maisos tomēr ir tik daudz radošo personību ar latviskiem uzvārdiem un ka viņi tur nonākuši pat vēl atmodas sākumā, kad likme vairs nebija cilvēka dzīvība.
Tas, ka viņi līdz šim ir klusējuši kā partizāni, liek domāt – cilvēka lokanā daba allaž ir gatava kalpot kādai varai. Vārdi par kalpošanu valstij, piemēram, “Gods kalpot Rīgai!”, daudziem ir tikai metafora vai vīģes lapa.
Pa šiem gadiem ir pastrādāts tik daudz dažādu noziegumu, sākot ar valsts izzagšanu, amatu pirkšanu, amatpersonu uzpirkšanu un mūžīgās Latvijas tīkotājas Krievijas interešu lobēšanu. Joprojām neiztiesāto krimināllietu sējumi biezuma ziņā var sacensties ar mūsu ievērojamāko rakstnieku kopotajiem rakstiem. Tāds skumjš paradokss, iesākot nākamo simtgadi. Gribot negribot uzprasās jautājums: “Un ko tālāk?”
