Jelgavā nemaz nebija spirta rūpnīcas 0
Žanis Zariņš (“LA”, “Lasītāju balsis”, 16.08.2012.) ir safantazējis par spirta rūpnīcu (Jelgavā tādas nebija, tuvākā Iecavā), un muļķīgs ir apgalvojums par Staļina pavēlēm, par ko kāds partizāns (droši vien krietni iedzēris) stāstījis V. Samsonam. Ar lasītāju vēstulēm jābūt piesardzīgiem.
1944. gada vasaras notikumiem esmu pieskāries savu atmiņu “Aizejot atskaties” 1. grāmatas 154. un 155. lpp., kā arī rakstījis par Jelgavu žurnāla ”Zvaigzne” pirmajā numurā. Pats esmu aculiecinieks un esmu arī ticies ar pazīstamiem jelgavniekiem pēc kara Rīgā.
Padomju karaspēka vienības no Lietuvas puses pa Elejas šoseju iebrauca Jelgavā 1944. gada 31. jūlijā. Tas notika negaidīti, izraisīja vāciešos apjukumu. Taču vēl lielāks apjukums notika ar uzbrucējiem – pārbraukuši pāri dzelzceļam pa šosejas gaisa tiltu, uzbrucēji uzdūrās noliktavai, kurā esot bijis vairāk nekā viens miljons puslitra pudeļu ar degvīnu un lieli krājumi vācu armijai – denaturēts spirts ar metilspirta piejaukumu, kas izmantojams tikai dedzināšanai. Lietojot militāro terminoloģiju, uzbrukums bija atsists. Vācieši attapās, atgriezās un sāka dedzināt pilsētas koka namus, gaiteņos vai pa logiem iemetot degbumbas.
1944. gadā Jelgavā īrēju istabu Zirgu ielā 9. Kad pilsēta sāka degt, ko varēja pamanīt pat no 20 kilometru attāluma, palūdzu mātesmāsai zirgu, kas 1. pasaules karu bija izgājis kā lielgabalu vilcējs. Sirmais bēris no šāvieniem nebaidījās, un lēkšoju uz nomaļās ielas 9. nama pusi, lai paņemtu savu mantību un dienasgrāmatu ar abu diktatoru Hitlera un Staļina kritiskiem vērtējumiem. Tuvojoties degošajai pilsētai, bija dīvaini ieraudzīt guļam tik daudz mirušu padomju karavīru bez neviena asiņaina ievainojuma…
Cik ģimeņu PSRS saņēma sēru vēsti: “kritis varoņa nāvē…”. Diemžēl no metilspirta. Arī etilspirta pārpilnība vismaz uz laiku izsita no ierindas.
Ja būtu bijis dzīvs mans vectēvs, viņš sacītu: re, kā to Jelgaviņu, smuku muižu, nodzēra.
