Kā pavasarī sakopt prātu: iesaka psihoterapeits 3
Lai mazinātu saslimšanas riskus, ikvienam ir jāievēro higiēna. Mēs mazgājam rokas, tīrām zobus, savedam kārtībā savu apģērbu, māju un pagalmu. Īpaši pavasarī rīkojam talkas. Tikpat svarīgi ir rūpēties par savu garīgo ES. Kas ir mentālā higiēna un cik tā ikvienam ir svarīga, stāsta psihoterapeits ANSIS JURĢIS STABINGIS.
Emociju enciklopēdija
– Fiziskās higiēnas ieteikumus un normas ir izpētījuši un ieviesuši ārsti, bet par mentālo higiēnu runājam daudz mazāk. Mazliet to piemin psihoterapeiti, psihologi, mācītāji. Mentālā higiēna salīdzinoši ir personiskāks process. Katram pašam jāsaprot, kas tieši viņam bojā vai uzlabo garastāvokli un ietekmē emocijas. Ja neievērojam “parasto” higiēnu, tad varam saslimt. Slimībām raksturīgas sāpes, ciešanas, finansiāli izdevumi, laika patēriņš, diskomforts. Tāpēc, lai no slimībām izvairītos, mēs ievērojam tīrību. Līdzīgi ir arī mentālajā, garīgajā jomā. Ir nevēlami stāvokļi — raizes, depresija, trauksme utt. Ja esam kādā no šiem stāvokļiem, tas mums rada nevēlamas sekas – attiecībās, darbā, personiskajā labsajūtā, arī fiziskajā veselībā un finansiāli. Tāpēc ir vērts jau laikus veikt zināmas prāta darbības, lai izvairītos no nokļūšanas nevēlamajos stāvokļos. Tā arī ir mentālās higiēnas būtība. Tas nozīmē, ka ikvienam ir jāpievērš uzmanība savam noskaņojumam, garastāvoklim, pašsajūtai. Jāzina, kas ir tās lietas, darbības, kuras rada jauku, patīkamu, ražīgu, harmonisku, gaišu noskaņu, bet kuras ieved tumsā, zemas enerģijas vibrācijās, apjukumā, bezspēcībā, depresijā. Kaut arī katram cilvēkam šīs lietas būs atšķirīgas, tomēr iespējams norādīt dažus kopīgus virzienus.
Parastā higiēna prasa atkritumus glabāt atsevišķi no ēdiena, un arī mentālajā higiēnā jānorobežojas no piesārņojumiem. Kas ir mentālais piesārņojums? Informācija, kas nedara neko labu — dažādas depresīvas vai satraucošas ziņas, klačas, kritika, aprunāšana. Vai tiešām ir vērts skatīties ziņas, īpaši kriminālas, vardarbīgas, uz nelaimi orientētas? Vai ir vērts skatīties tādas filmas? Tāpat saskarsmē ar citiem cilvēkiem — aprunāšanā, klačās, savstarpējās nebeidzamās žēlabainās runās par to, cik viss ir slikti. Vai ir vērts piedalīties tāda veida komunikācijā? Varbūt labāk pameklēt kādus citus sarunu biedrus vai citus tematus?
Un pretēji – ir jāvēro, kas uzlabo noskaņojumu, un jātiecas pēc šiem cilvēkiem, situācijām un darbībām. Tas nenozīmē, ka būtu jāignorē realitātē notiekošais un jāiekrīt nekritiskā rozā briļļu pozitīvismā. Realitāte ir jāpamana, jāvēro un jāredz. Apzinātība ir maiga un mierīga uzmanības pievēršana tam, kas notiek tieši šobrīd — šeit un tagad, nevērtējot, nekomentējot, neanalizējot notiekošo. Lai arī tā balstās vairāk nekā 2500 gadu senās budisma meditācijas tradīcijās, pēc savas būtības tā ir nereliģisks, nesektantisks, racionāli pamatots prāta treniņš, kas var būt noderīgs jebkuras ticības pārstāvim, ateistam vai garīgās prakses piekritējam.
Interesanti, ka vēl 20. gadsimta 50. gados fiziskā kultūra jeb sports bija tikai atsevišķu dīvaiņu nodarbošanās. Vairums cilvēku nesportoja, īpaši nekustējās, jo nebija zināšanu par to, kā kustība ir saistīta ar veselības uzturēšanu.
Šobrīd aizvien vairāk cilvēku saprot, ka ir vērts praktizēt mentālo higiēnu. Pamazām tā kļūst par mūsu ikdienas normu.
“Miesa piemērojas garam un dvēselei. Mēs varam kopt savu ārieni, cik vien gribam, bet, ja neieviesīsim kārtību un tīrību savā dvēselē, vienalga neizskatīsimies skaisti.” Zenta Mauriņa
