Kā pazīt patiesi gudro? 2
Tuvojas prezidenta vēlēšanas, partijas izvirza savus kandidātus. Visi, protams, savējo uzskata par vislabāko. Esot zinošs, gudrs utt. Citi savukārt to pašu saka par savējo. Deputātiem grūta izvēle – kurš tad tas vislabākais?
Pavisam drošu kritēriju it kā nav, bet tomēr. Savulaik vaicāju PSRS pedagoģisko zinātņu akadēmijas profesorei T. Berkmanei, kā viņa, vērtējot dažādus zinātniskos darbus, tomēr atšķir īsti gudru? Profesore atbildēja, ka galvenais kritērijs, ko viņa darbu aizstāvēšanā cenšas saklausīt, ir viens. Proti, īsti gudrs ir tas, kura valodā vārdiem ir maksimāli šauri, bet domai – plaši. Citādi sakot, gudrs prot ar maz vārdiem pateikt galveno. Tādi cilvēki pārredzot problēmas kopumā. Tie otrie esot tie, kur viss ir otrādi, proti, vārdiem ir plaši, toties domai – šauri. Tas ir, daudz tiek runāts, bet pateikts – nekas. Šis vērtēšanas princips T. Berkmani nekad neesot pievīlis. Sīkajā, paviršu klausītāju nenovērtētajā faktā atklājoties būtiskas atšķirības cilvēka intelektā. Šajā ziņā esot grūti arī kaut ko mākslīgi izspēlēt, tik labu aktieru starp politiķiem vai zinātniekiem neesot. Lūk, kritērijs prezidenta kandidātu vērtēšanā – vielas tvērums.
Tostarp T. Berkmanes domas šajā ziņā sabalsojas ar filosofa Saimona Blekbērna atziņu, ka “domāšana ir atkarīga no tāda vai citāda pasaules tvēruma”. Citiem vārdiem, katram tomēr ir atšķirīgs pasaules tvērums. Kuram ir tas labākais tvērums, to vajag sajust Saeimas deputātiem. Jo par prezidentu vajag to intelektuāli labāko, tādu, kurš spēj “vienā acu augstumā” runāt ar šīs pasaules varenajiem, nevis tikai pazemīgi klausīties un piekrītot klanīt galvu.
Jānis Imants Birzkops, pedagoģijas doktors Liepājā
