Kā pieņemt dēla – jaunieša – pieaugšanu un mainīties pašai? 2
Durvis atvērās un ienāca labi ģērbusies sieviete ap piecdesmit gadiem, aiz viņas nāca gadus 25 vecs jauneklis. Viņa apsēdās man priekšā, viņš palika, stāvot pie durvīm. Sievietes pirmais teikums bija: “Izdariet ar viņu kaut ko, viņam ir divas augstākās izglītības, viņš man tāds labs, tikai dzīvot kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas.”
Puisis nekā nereaģēja un turpināja skatīties pa logu. Viņa acīs nebija vēlmes saņemt palīdzību un vispār iesaistīties dialogā. Tāpēc mans jautājums bija adresēts sievietei: “Varbūt palīdzība ir nepieciešama jums? Varbūt jūs nezināt, kā izturēties pret savu dēlu,” uz ko saņēmu atbildi: “Jūs ko!? Problēmas ir viņam. Es savu dzīvi esmu veltījusi dēlam, bet viņš, nepateicīgais, nevēlas dzīvot!”
Tas ir reāls gadījums no Ukrainas psihoterapeitu savienības biedres, krīzes psiholoģes un sociālās darbinieces Svetlanas Ripkas prakses. Māte 25 gadus rūpējās par dēlu, darīja visu viņam un… viņa vietā. Viņai grūti saprast, ka šādi viņa atņēma dēlam iespēju dzīvot patstāvīgu dzīvi. Ka viņa atņēma dēlam vēlmi vēlēties un izvēlēties. Atņēma pat vēlmi vērsties pie psihologa un mēģināja kontrolēt dēla izvēli starp dzīvību un nāvi.
Mūža otrajā pusē tāda aizbildniecība beidzot sāka māti nogurdināt un viņa veda dēlu pie psihologa ar vārdiem: “Izdariet ar viņu kaut ko”. Bet viņa nekad neatzīs, ka pašas egoisma dēļ fiziski veselais dēls praktiski kļuvis par kropli – bezpalīdzīgu un nespējīgu dzīvot patstāvīgi un pieņemt lēmumus.
