“kā skalpeli noskūtā pazode”. Saruna ar dzejnieci Aiju Rozenu 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aija Rozena (1958) ieguvusi juristes izglītību un šobrīd pievēršas radošiem procesiem. Apguvusi dzejas rakstīšanas pamatus Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas Dzejas meistardarbnīcā, šogad konkursa kārtībā ieguvusi tiesības turpināt mācības ar Kultūras ministrijas atbalstu.
Pirmo dzejoli viņa uzrakstīja 2018. gada 12. martā, esot milzīgā saviļņojumā par mazmeitiņas piedzimšanu. “Laikam tieši šis notikums parāva vaļā “slūžas”. Rakstījās visur un viss kaut kas.”
Vērtētāji esot bijuši skarbi: “Viņi teica, ka rakstītais esot “nodeva iepriekšējiem gadsimtiem”, un man bija neliels šoks. Tomēr par savu sākuma devumu nemaz nekaunējos, ir daudzi ļoti labi dzejoļi, tikai šis tas “pavelkas” uz himnisku pārspīlējumu. Pati mīlu šo savu retro dzeju.”
– Vai pēc meistardarbnīcu absolvēšanās jūs redzat, kā rakstīt moderni un laikmetīgi?
A. Rozena: – Jā, beidzot man šāda skaidrība ir radusies. Meistardarbnīcu iesākumā, lasot moderno dzeju, netiku klāt tās būtībai, jo atmiņā bija labi iespiedusies klasiskā atskaņu valoda un stils. Piemēram, pirmo reizi lasot Raimonda Ķirķa “Kartes”, traucēja tajā ietvertais intertekstuālisms, lasīšana prasīja erudīciju, iepriekšēju sagatavotību, piepūli. Tikai pēc gada uztvēru šīs dzejas valodas savdabību un brīnišķās metaforas. Uztverei traucēja arī mūsdienu dzejas forma – verlibrs, dzejproza, izmantotie paņēmieni, piemēram, atkārtojuma figūras Montas Kromas dzejā. Interpunkcija – kaut vai tas, ka teikumi sākti ar mazo burtu vai pieturzīmes netiek lietotas vispār. Pati tagad rakstu verlibrā vai dzejprozā, maziem sākuma burtiem. Pieturzīmes lietoju tikai rindiņām pa vidu vai nelietoju vispār un jūtos tik brīva no 40 gadu jurispudences striktajiem rāmjiem.
– Ko vēl deva meistardarbnīcas? Varēja taču izdot grāmatas privāti, nebēdājot par “augsto literatūru”…
– Man piemīt tāds zinātkārs prāts. Un meistardarbnīcas ir labs stimuls izlasīt ko jaunu, padomāt un pārdomāt. Turklāt cilvēks grib identificēties.
– Kā jūs izjūtat literāro procesu kopumā – ka ir t. s. augstā literatūra un tie, kas raksta, kā vien pašiem šķiet labi?
– Dzejas izjūta jeb garša ir dažāda. Pašu literātu vidū pastāv šis dalījums.
Postmodernismā gandrīz jebkas, ko autors pasludina, ir uzskatāms par dzeju. Šobrīd ir konceptuālisma uznāciens. Vairums literātu atzīst tā saucamo “ready-made” paņēmienu, izmantojot jau gatavus tekstus vai citas vizualizācijas, kas arī man tagad, neliegšos, šķiet interesanti. Piemēram, Žebera “Ceļš pie patērētāja” vai Vērdiņa “Gatavā dzeja”.
Tāpat modernās dzejas tendences prasa pieklusinātas tonalitātes, vairās no didaktisma, samākslotām attiecībām. Negribu kritizēt, bet diezin vai ir prāta darbs drellēt sižetus, kur pārītis kaislīgi skūpstās ievziedos, tad lillijās, tad rudens kļavlapās, līdz nonāk pie Ziemsvētku eglītes un atkal atpakaļ, ratatā-ratatā, zilajās acīs un tālajā jaunībā saldsēri gremdējoties.
Man dzejā patīk izstāstīt stāstus. Nereti rakstu emocionāli, tieši, sakāpināti. Vēlos izpausties brīvi, noplēst visus ierobežojumus, lietot savu specifisko izteiksmes veidu, valodas stilu, jaunvārdus, vecvārdus, kādu “mirušo metaforu”, ja tas pašai šķiet iederīgi, runāt vienlaikus par ko ikdienišķu un būtisku, sadzīviskus, prozaiskus teikumus miksējot ar poētisku valodu. Es joprojām esmu attīstībā un meklējumos.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Šī dzeja suģestē ar vienkāršību, kas noteikti ir mānīga. Es pat brīnos, ka dzejnieks var mainīt savu poētiku tā, kā stāsta autore intervijā… Spēja darīt citādi un būt citādam ir apbrīnojama īpašība, tāpēc noteikti vērošu autores gaitas.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Aijas Rozenas jaunāko dzeju.
viņa slimoja. visu to vasaru. taču ciešanas atbrīvoja
lija, lija
nolija
lietus
tik pelēkiem laukumiem, aumaļām, aulēkšiem
vasaru izlejot
nolija
lija
lija, lija
nolija
lamas
kā krupji no acīm
kā gļotas no sakniebtās mutes
kā grabošas čūskas pār kaltušu pļavu
lāstus un ciešanas
izlejot
nolija
lija
lija, lija
izlija
gaisma
pār gurušo pieri
pār gaišajām acīm, pār kalsnajām rokām
tik dievišķi tīra
nu laistījās
izlija
lija
lija, lija
nolija
vasara
izlīstot
nolija
lija
jā, un tad viņa nomira, mana vīramāte, pandēmijas otrajā gadā. ko citu gan varēju darīt, es pierakstīju
memento mori
1.
divtūkstoš divdesmit pirmā, pēc Kristus, zemi plosīja svešzemju sērga. mirušos glabāja, tuvajiem stāvot atstatu, valstī noteiktos divus metrus. bija aizliegti atvadu skāvieni, kopīgais mielasts. bet drīz kļuva cerīgāk, ieveda pirmo vakcīnu devu un togad jau drīkstēja atvērt mirušā zārku, turoties atstatu, valstī noteikto vienu metru
2.
tā gada pirmā mēneša divdesmit ceturtā naktī
zem viņu mājas dobji iebruka bedre, paķerot līdzi arī necilo pagrabu
neticams, gandrīz taustāms bija šis tukšums
māja nu turējās pakārta, sakabē āķētām sienām un betona trepēs
pats pagrabs, caurcaurēm plaisājis, trešo gadu bez aprūpes pamests
nu šķita ar nodomu nosviests vai nopurināts
blakus pie mājas netālu būvētai smilškastei
kas zina, cik dziļa īsteni bija tā bedre, cik vērtīgs šis pagrabs
neviens arī nepētītu
ja vien viņa nesāktu taisnoties
Dieva un pasaules priekšā
izsviežot ļaudīs pašas meklēto tiesu un vēlīno nožēlu
kā šādās reizēs tas nereti gadās
viņš klusēja, nakts sēcoši laupītu elpu
un netapa atvadu dziedināts, kad divdesmit septītā dienā
kā dievnamā bija tas nolikts
viņa viena, desmit sejautu aizsegtus ļaudis līdzi sev raudinot
iemeta bedrē trīs saujas
no abu smilškastes paņemtās zemes
3.
otrā mēneša pirmajā dienā viņš atsāka runāt
viņa klusēja, baidījās gulēt. aizverot acis, redzēja tuvu, daudz tuvāk kā atļauts
bedres izrauto pagrabu, smilšu lāpītām plaisām, no viņas, bedrē iesviestās
trīssauju zemes
līdz beidzot rīts pārklāja pagrabu, maigi un saudzīgi, ar irdenu pusmetra sniegu
4.
Dievs, uzmanīgs, raudzījās
bērni sēroja
tonakt
aprūpes namā
bija mirusi māte
pieskaries, pieskaries, piedod. viss sarētos, pāries
tur nu viņš gulēja
visu apskatei
kā Pētera I piemineklis
vai mūžīgai apbrīnai lemtais
Senās Ēģiptes faraons
nedaudz pāri 70
gaišsārta, gandrīz caurspīdīga pūdera vaigi
kā skalpeli noskūtā pazode
pat divas autopsijas svītras
pakauša daivā
caur sirmajiem
gludi ķemmētajiem matiem
šķita kā sastindzis triumfs
pacelts uz pjedestāla
viņa
sīka un trīsoša
stāvēja blakus
sienot un pārsienot
šaubas, ko janvāra caurvējš
elpojot krustiem
bija iesviedis
šalles irstošos diedziņus
un kā kārtīs, no viņa
vai tomēr likteņa, apspēlēta
nespēja atgūties:
celies, djeda, nu celies taču, ko gulšņā
pēkšņi es sapratu
viņš bija zinājis
viņa atnāks
bija to sagaidījis
kā virtuozs mākslinieks
pabeidzis spēli
paglābjot, atstājot šaipus
abu tik savādo mīlestību
kas pēdējos mēnešus
vecišķā pārākumā
vilka un staipīja
vazāja viņus
ļaužu apsmieklam
tā viņš domāja
iegulstot
zemajā mājvietā
ar krustu
tik ierastā skursteņu vietā
tik vien es varēju
neviļus aplaudēju
