Kā zvirbuļi pa Latviju 12
Pēc 11. septembra pie Raiņa pieminekļa nākamajās divās dienās dzejnieki kā zvirbuļi izlidoja pa malu malām. Daina Avotiņa iepriekš sastādīja sarakstu ar “dzīvu dzejnieku” alkstošām bibliotēkām un kultūras namiem. Un tad uzdeva jautājumu savējiem, uz kuru varēja atbildēt pilnīgi brīvprātīgi: “Ziedoni, tu šogad brauksi, kur gribi?” “Bija kādi septiņi ļoti pieprasīti dzejnieki, tikpat daudz ne tik iemīļotu, taču braukt un tikties ar cilvēkiem gribēja visi, brauca arī aktrises Elza Radziņa, Dina Kuple, Lidija Freimane…” atceras Avotiņa. Ļoti maz sākumā izvēlējušies braukt uz Latgali. Bet, kad pirmās grupas paviesojās Daugavpilī un Tadenavā, nākamajos gados uz Zilo ezeru zemi stāvējusi rinda, jo latgaliešiem sirds ir plaukstā, kamēr kurzemniekiem – tur, kur vajag, varbūt mazliet vairāk paslēpta, secina Peters.
Kā atceras Brīdaka, pie tautas devās visvairāk mīlētie, populārākie un progresīvākie, turklāt dažādu paaudžu un tautību pārstāvji. “Toreiz dzeju rakstīja, ne tikai izsakot sevi – tas bija jāiemudžina, bet dzejai prasīja sabiedrisko nozīmību. Dzeja varēja būt deklaratīva – Ļeņinam veltītos dzejoļos un tamlīdzīgi, bet tā varēja būt tāda, pēc kā tiecāmies mēs visi – mākslinieki, komponisti, visi, kam svarīga bija Latvija.”
Kad dzejnieki sāka runāt par Latvijas vēstures notikumiem, senču tikumiem, tautas apziņu, cilvēki ar alkām tvēra katru vārdu, cits citam citēja un skaidroja. Tā bija tautas gara modināšana. “Toreiz, pēc atgriešanās no Mordovijas lēģera, es biju zem “stipra vāka”. Nepārdomāta vaļība, un varēju nonākt atpakaļ tur, no kurienes tikko biju atgriezies,” neslēpj Knuts Skujenieks (no 1962. līdz 1969. gadam dzejnieks bija ieslodzīts lēģerī Mordovijā).
